Pēdas pagātnē

– Ka jus zinat par ?iem bojajumiem?

"Tas viss ir no vienas vietas – no mana tevoca." Tomer pietiek par vinu. Pastasti labak, ka iet ar tavu delu Klimu,” Nikolajs jautaja pirms aizbrauk?anas, “iespejams, priecajas, ka neiekluva putra un nesasita pa seju ar kiegeli?”

"Ja es butu priecigs…" Maksims iesmejas, "preteja gadijuma vin? skumst kopa ar draugiem, ka nav sanemis iespeju izcelties, aizmirstot, ka kaujas lauka var notikt viss…"

– Vai vinam ir draudzene?

Maksims pek?ni jutas smiekligs.

"Tu neticesi, bet manam delam svarigaka ir varoniba, vin? kadu laiku aizmirsa par savu draudzeni." "Bet vina macas makslas un teatra instituta, ?aja ekstremisma perekli," vin? pek?ni satraucas. "Ir gandriz devindesmit procenti vietejas etniskas grupas, ja ar vinu nebutu notikusi nepatik?anas…

Maksima sledziens par delu bija nepareizs; vakara Klims ieradas vina biroja. Vin? izskatijas arkartigi noraizejies.

"Tet," dels izplapajas no durvim, "vada komandieris lava man aiziet pie jums tikai uz desmit minutem, tapec klausieties mani uzmanigi." Es velos, lai tu apciemo Dusju un iedod vinai manu vestuli. Vina ar prieku to sanems Vecgada vakara, taja ir paris vacu Jaungada uzlimes. Dusja jau divas nedelas kluse, man ir slikta sajuta, ka ar vinu kaut kas ir noticis…

– Neuztraucies, dels. Pirms Jauna gada pasts ir parslogots, tapec ir problemas. Starp citu, no kurienes pie jums ieradu?as kontrabandas preces? – Maksims jautaja.

– Toliks man uzlimeja uzlimes, vina bralis dien Vacija, padomju karaspeka grupa.

"Ah-ah," sacija Maksims, "tur ir daudz tik labu lietu." Demobilizetajiem karaviriem, kuri dieneja Vacija, uzlimes ir cienijams atributs.

– Un bralis ari Tolikam atsutija pildspalvu ar kailas meitenes gerb?anos un izgerb?anos. Smiekligi! Vin? man tikai radija, jo baidas, ka vinam to atnems. Vini teiks, ka tas nav atlauts…

"Un vini teiks pareizi," tevs pasmineja.

– Kad tu nodosi vestuli Dusjai?

"Es ?odien do?os pie vinas." Vai vina ir “Kompota”, Yablochnaya iela?

"Ja," Klims smejas, vina tur dzivo, vinas majas numurs ir 21…

Tum?ajas decembra debesis viens pec otra zibeja signalraketes, ar dzeltenu gaismu apgaismojot privatmajas dzivojamaja sektora, ko tauta deve par “Kompotu”, jo tas ielas nes auglu nosaukumus: Jablocnaja, Gru?ova, Vinogradnaja…

Tris jauni pui?i, gerbu?ies melnos aitadas kazokos, ar paceltam apkaklem un par acim novilktam cepurem, atvera vartus un apnemigi iegaja kadas mazas majas pagalma.

Necaurredzamo tumsu pagalma kliedeja tikai uz staba karajo?a vientula ielas luktura gaisma un dzeltenas gaismas stremeles, kas sucas pa mazo ?kibo logu koka slegu spraugam.

Viens no nelugtajiem viesiem saliektam kajam pielida pie loga un uzmanigi ieskatijas viena no slegu plaisam.

"Es redzu divas sievietes," vin? atri sacija.

– Izskaties labak. Viniem vajadzetu but trim,” caur sakostiem zobiem nomurminaja vina lidzdalibnieks.

– Ne, vini ir divi…

"Tatad tre?ajam loti paveicas," vin? launi iesmejas…

Maja patie?am bija divas sievietes – Dusja un vinas mate Jelena Feliksovna Tobolskaja. Vecmamina Matrjona Iljinicna, kuru Dusja sauca par “veco mati”, saslima un vairakas dienas atveselojas pilsetas slimnica.

Sievietes sedeja pie galda un gatavoja klimpas Jaunajam gadam. Kakta skali tik?keja vecs vecteva pulkstenis.

Dusja jau otro nedelu izlaida nodarbibas instituta pek?nas "etnisko grupu" agresijas del pret viniem, ka vina un vinas draudzene Alla sava starpa sauca kazahu studentus. “Etniskas piederibas” vinu instituta veidoja parliecino?u vairakumu, tacu tas vinus netrauceja, bet, ka izradijas, tikai pagaidam – lidz “Zeltoksanas” sakumam.

Instituts vienas nakts laika parvertas par niknu cilveku kaislibu juru. Tas gaitenos paradijas pieaugu?i virie?i, kurus ieskauj vecako kla?u skoleni, kuri acimredzami nebija skolotaji. Vini visi kaut ko dusmigi kliedza kazahu valoda un kaisija skrejlapas ar kareivigiem aicinajumiem.

Pec dazam stundam kursa biedru rokas nez no kurienes paradijas metala tapas un kedes, ar kuram vini izaicino?i vicinaja, metot jegpilnu skatienu uz krievu tautibas studentiem. Vinu sejas dega dusmas, un vinu acis bija neprata pilnas…

Pie izejas no instituta vinus un Allu aptureja vecako kla?u studentu grupa, kuru vadija instituta labi pazistams sportists ar nosaukumu “Abdrakhman”. Viniem tika pasniegti baneri ar uzrakstu "Kazahstana kazahiem!" un, draudot nodarit fizisku kaitejumu, vini piespieda mus doties kopa ar visiem parejiem uz Brezneva laukumu. Pa celam viniem izdevas apmaldities puli un aizbegt…

Jau vakara no televizijas zinam vini uzzinaja par asinaino slaktinu, kas notika laukuma pie Kazahstanas Komunistiskas partijas Centralas komitejas ekas.

Hronikas kadros bija redzams, ka tuksto?iem cilveku pulis, kas sastaveja galvenokart no studentiem, brunoti ar mietiem, pastiprinajumu un lauzniem, ar skaliem kliedzieniem metas iebrukt Centralkomitejas eka, cen?oties apgazt karaviru, policistu un robezsargu rindas.

Objektivs iemuzinaja vieteja televizijas darbinieka saplestu kermeni, se?padsmitgadigu krievu zenu, vinu vienaudzu, kuru autobusa konduktors nodura lidz navei, un asinojo?u kazahu jaunieti…

Visas dienas, kamer televizija tika parraiditi asinaina slaktina videoieraksti, Dusja uzmanigi ielukojas robezsargu sejas, kas aizstaveja pie Centralkomitejas ekas ieejas, jo Klims vareja but vinu vidu.

Vina pat domaja, ka redz vina tevu, bet tad vina par to ?aubijas. Vinai bija slikta redzes atmina, un vina bija vinu redzejusi tikai divas reizes sava dzive.

Par studiju turpina?anu instituta pec notiku?a nevareja but ne runas. Dusja to lieliski saprata, tacu vina nezinaja, ka par to pastastit matei. Tapec vina nolema sarunu par ?o temu uzsakt pec Jaungada brivdienam.

Alla ari nolema pamest institutu. Vina, at?kiriba no draudzenes, jau visu bija izstastijusi saviem vecakiem. Vinas teva lemums bija kategorisks.

"Jums jaatstaj ?i "bursa", vina ilgi bus drudzi," sacija tevs. – Kazahi ir atriebigi cilveki. Un vini tev un tavam draugam nepiedos jusu draudzibu ar pierobezas skolas kursantiem,” vin? piebilda teiktajam.

"Dusja, ?kiet, ka kads ir ienacis musu pagalma," mate bailes sacija, "es dzirdeju vartu cikste?anu…

Dusja iegaja gulamistaba un paskatijas pa loga aizkariem. Vinas sirds saznaudzas. Abi pui?i, kas staveja preti savas majas logiem, vinai bija labi pazistami, un vina tos uzreiz atpazina.

Tas bija “Abdrahmans”, kur? draudeja vinai un Allai ar vardarbibu, ja vini atteiksies iet ar viniem uz laukumu, un Askars Baizanovs, Gazizas draugs, kuru savulaik piekava Klims.

"Mammu, mes to nevienam neatveram," vina cuksteja un kluva bala.

– Protams, meitin, mes to neatversim. Ir par velu…

Pie durvim pieklauveja. Mate, parvarejusi bailes, izgaja gaiteni un uzmanigi piegaja pie ardurvim.

– Kas tur ir?

– Sveiki! Mes esam Dusjas instituta draugi. "Mes velamies vinu apsveikt ar tuvojo?os Jauno gadu," skaneja atbilde…

Mate pagriezas un jautajo?i paskatijas uz savu meitu. Dusja izmisigi pakratija galvu: "Neveriet vala!"

– Vina nav majas, vina ir kopa ar draugu, vina bus rit.

Aiz durvim bija kaut kada knada.

– Etirik aitasyn! (meliga kuce, kazahs) – launa balss kerca, – tava meita ir majas un vina gribot negribot sanems savu davanu no mums…