Pazudušās dvēseles. Vecā muiža

– ?kiet, ka tur ir vel viena istaba.

"Diemzel man nav atslegas," Karpenters paraustija plecus, "mes nevaresim tikt iek?a."

– Kam tas ir?

– Palika pie kadreizeja savrupmajas ipa?nieka.

– Kas ir iek?a? – jautaja tevs Jakovs.

– Es nekad tur neesmu bijis. Lords Darkfilds nevienam nelava tur ienakt.

– Bet vai tu vispar zini, ko vin? tur darija?

– Noteikti. Tas nebija noslepums. Aiz ?im durvim ir laboratorija. Reagenti, skabes, sarmi, instrumenti – lords Eliots parupejas, lai neviens nejau?i netiktu ievainots. Tapec tika veikti piesardzibas pasakumi.

Priesteris klusedams devas uz durvim: melns metals, ar daziem rakstiem un uzrakstiem uz virsmas. Nepareizaja lampas gaisma to bija gruti saprast, bet tevs Jakovs bija gandriz parliecinats, ka ?i ir ta pati latinu valoda, ko vin? redzeja uz papira lapinam biblioteka. Vin? neatrada ari rokturi vai atslegas caurumu.

"Mums ir nepiecie?ams iesvetit visas savrupmajas telpas, preteja gadijuma Velns atradis robu musu aizsardziba," vin? spitigi atkartoja.

"Es neko nevaru darit, svetais tevs." ?i ir stura istaba, un tai nav logu. Nedomaju, ka radijums caur to tiks iek?a. Turklat ?is durvis ir ?eit.

– Tu esi ka naivs berns! – priesteris neiztureja, – tu runa par tadam lietam, saki, ka pats savam acim redzeji spoku un doma, ka kads metala gabals to notures? Tikai Dieva speks var vinu apturet! Un ?im nolukam man ir nepiecie?ama piekluve katrai telpai!

"Iesvetit durvis, iesvetit gaiteni, tevs Jakov," Karpenters mierigi atbildeja, "mes joprojam nevaresim tikt iek?a."

Uzmetis virietim neapmierinatu skatienu, priesteris paraustija plecus, it ka sacidams “lai ta butu”, un keras pie lietas. Montijs, kur? visu laiku bija klusejis, ar trico?u roku pasniedza vinam vel vienu trauku ar sveto udeni. Darznieks bija neparprotami nervozs, atrodoties pamestaja majas sparna.

Baznicas kalpotajs pie durvim pielika krusta zimi, un, tiklidz no vina lupam izkrita pirmie lug?anas vardi, no arpuses atskaneja gaudo?ana. Kauciens iespiedas iek?a, it ka savrupmaja nebutu logu: ar straumi, kas atdzeseja asinis, ta izplatijas pa istabam un gridam, izraisot stikla priek?metu grabe?anu. Darznieks parsteigts nometa pudelu maisu: atskaneja saplisu?u stikla skana. Priesteris parmeto?i paskatijas uz vinu, bet neko neteica, turpinaja lasit lug?anu.

Galdnieks satvera vina elkoni un atri sacija:

"Vin? ir ?eit, svetais tevs, atri ejam leja."

Priesteris neapmierinati paskatijas uz vinu un nokratija vinu no rokas ka kaitino?u kukaini:

"Man japabeidz rituals, netraucejiet man, Karpenter."

Vin? skreja pa koridoru, Montijs vinam sekoja. Tevs Jakovs pabeidza lasit lug?anu. Majas saimnieka atstato lampu vin? parvietojis uz durvim, iepilinot tajas paris ellas piles. Tad vin? devas uz kapnem. Kauka?ana jau ir pieklususi. Taja bridi viesistaba pulkstenis sita stundu pec pusnakts.

Priesteris atrada Karpenteru stavam ieejas priek?a: vin? ar ieroci temeja uz durvim. Montijs staveja vinam aiz muguras un, zobus klabedams, bailes tricedams.

Vin? piegaja pie viniem un izstiepa plaukstu: uz tas mirdzeja divi kru?u krusti uz stigam:

"Uzvelciet to un nekad nenovelciet," tevs Jakovs teica autoritativa toni. – Es pabeidzu savu darbu. Kas tev ir?

"Vin? ir tur, aiz durvim," Karpenters klusi atbildeja, "paslepies un gaida." Vai tu vinu dzirdi?

Priesteris lenam piegaja pie loga, paskatijas ara un atkapas: paklupa aiz sutanas malas, vin? nokrita atmuguriski. Loga paradijas zvers: liesmojo?i sarkanas acis ?kita cauri iek?a eso?o cilveku dveselem; No atkailinatiem baltajiem ilkniem pileja indigi zalas siekalas. Vin? pacela galvu un atkal auroja ar nedabisku navei lidzigu gaudo?anu. Ta noteikti gaudo pati Nave, domaja priesteris, kad kadam izdodas izbegt no vinas kaulaino roku apskavieniem.

"Montij, palidzi Svetajam tevam piecelties," Karpenters paveleja. "Un tu, necilveks," vin? pagriezas pret zveru, "nac!" Meginiet nakt iek?a, un es atkal izture?os pret jums!

Spoks nurdeja, vicinaja asti no vienas puses uz otru, gatavojas lekt, tacu pek?ni mainija nodomus un pazuda miglas makoni, kas piepildija zalienu. Tas bija tevs Jakovs, kur? piegaja pie loga, satveris rokas milzigu sudraba krustu un lasijis lug?anu. Kad vin? teica "Amen", vin? pagriezas pret Karpenteru un sacija:

"Vin? atkapas, kas pierada butnes demonisko dabu." Esmu dzirdejis legendas un pasakas par spokiem… bet lai pats to redzetu… Lai zelsirdigais Kungs glabj musu dveseles…

* * *

Kungs pamodas, sezot uz kapnu pakapieniem. Netalu guleja Montijs tik neerta poza, ka bija gruti iedomaties, ka cilveks varetu pat ta gulet. Galdnieks saka izmisigi taustities pec sava pistoles. Un tad es pamaniju pie loga stavam priesteri un vinam blakus vina ieroci.

"Es to noliku," vin? paskaidroja, "lai jus nejau?i nevienu neno?autu, kamer gulat." Zvers vairs neparadijas, migla noskaidrojas lidz ar pirmajiem saules stariem. Es visu nakti neesmu gulejis ne mirkli, Karpentera kungs, man vajag atpusties un atgut spekus. Pamodiniet mani pusdienlaika," tevs Jakovs pamaja ar galvu uz zaliena pusi, "mums vel ir daudz darama."

* * *

Pie durvim klusi klauveja. Tad atkal un atkal, skalak un uzstajigak. Priesteris atvera acis un saviebas no galvassapem. Specigais klauvejiens to tikai pastiprinaja.

"Es tagad iznak?u," vin? kliedza, un iestajas klusums.

Interesanti, cik ilgi es guleju, vin? domaja. Un kapec tik labi smarzo?

* * *

Kungs lika uz ?kivjiem olas un bekonu, kad tevs Jekabs ienaca virtuve. Smakas lika pedejam mute udeni.

– Ak, svetais tevs! Tatad Montijam tomer izdevas tevi pamodinat. Pulkstenis jau sen sita divpadsmit. Pabrokastoju, un, kamer es ie?u, es staiga?u pa teritoriju.

– Viens?

– Dienas laika nav no ka baidities. Turklat Montijs ir kaut kur ara: bez vina gadibas krumi pa?i neapcirps.

* * *

Pulkstenis bija divi pecpusdiena, kad Karpenters un Montijs atgriezas. Priesteris vinus gaidija netalu no galvenajam kapnem, nepacietigi staigadams no vienas puses uz otru. Tos ieraudzijis, vin? iesaucas:

– Seko man!

Ipa?uma ipa?nieks un vina kalps apmulsu?i vinam sekoja vannas istaba.

– Piepildiet to lidz malam, – tevs Jakovs paveleja, noradot uz vara fontu, – un jums vajag vairak gaismas. Kapec ?eit ir tik tum?s?

“Ja tu nolemi nomazgaties, svetais tevs, tad tagad tam nav istais laiks,” neapmierinatibu pauda Kungs. – Turklat tas nav paredzets viesiem. Vai ari jus velaties izspiest spoku, gulot karsta udeni un dzerot vinu?

Priesteris parsteigts paskatijas uz virieti un mierigi atbildeja:

"Man vajag svetito udeni, daudz svetudens, lai aizstatu to, ko Montijs salauza."

Darznieks skumji pamaja ar galvu un asaraina balsi teica:

– Montijs ir neuzmanigs, Montijs ir neveikls…