Pazudušās dvēseles. Vecā muiža

Vin? pieskreja pie durvim, atvera visas sledzenes, atrava tas vala, negaidot no sevis tadu veiklibu, un zibens atruma atgriezas atpakal, paversdams pistoles uzpurni uz izeju.

– Nac, radijums, nac ?urp, es aicinu tevi maja.

Suns paradijas no baltas miglas makona zaliena: vin? panema skrie?anas startu, ?ausmigi klik?kinot ilknus, no kuriem pluda ta pati migla. Kungs, zobus sakodis, iznaca vinam preti un nostajas durvis: dzivnieks ar neticamu atrumu parvareja kapnes un uzleca virietim.

Virietis nospieda abus sprudus, un tumsa plosijas ?autenes salvete. Zvers, izdarijis kuleni, nokrita uz kapnem, noasinojot kaut ko lidzigu zalganam asinim. Ipa?uma ipa?nieks steiga parladeja ieroci, domadams izbeigt elles narstu. Tomer tam nebija lemts notikt: miglas makonis pacelas augstak lidz pakapieniem un apnema radijumu. Pec nejau?ibas principa iz?avis tumsa, Kungs steidzigi atgriezas maja un, to nemanot, trico?am rokam sakrustoja. Tad vin? parladeja ieroci, apsedas uz gridas iepretim ieejai, pavera temekli tur un, nenoversdams skatienu no durvim, turpinaja gaidit.

* * *

Kad pirmie saules stari pieskaras ozola galotnei, kiegelu majas durvis nedaudz paveras un paveras Montija nekopta galva. Darznieks piesardzigi paskatijas apkart, tad izgaja ara un klejoja uz savrupmaju. Savas rokas vin? satvera teva Jakova davinato krucifiksu. Uzkapis pa kapnem, vin? uzmanigi paskatijas ara pa logu un ieraudzija neparastu ainu: saimnieks guleja ?upulkresla, stavot preti ieejai. Zem segas, ar kuru vin? bija apsegts, vareja saskatit pistoles konturas.

Montijs klusi pieklauveja pie loga. Bet pat ar ?o kluso skanu pietika, lai Kungs lektu un verstu pret vinu ieroci. Sapratis, ka tas nav spoks, bet dzivs cilveks, vin? piegaja pie durvim, atsledza tas un nomurminaja:

– Nac iek?a, Montij, atri.

Vin? atri aizvera durvis un atgriezas sava vieta. Vin? uzmanigi paskatijas uz darznieku, kur?, skatidamies uz Skolotaju, klusi kustinaja lupas, it ka lasitu lug?anu.

–Vai tu esi to redzejis, Montij?

"Es neuzdro?inajos skatities, mans kungs." Bet es dzirdeju visu. Atvainojiet! Man bija bail pec ?avieniem iziet ara un uzzinat, kas ar tevi noticis.

Montijs nokrita uz celiem un, izpludis asaras, aizrapas lidz kreslam, lai apskautu Kunga kajas. Vin? maigi pacela vinu no gridas:

– Nu, Montij, viss ir kartiba. Pat bezbailigakais cilveks no kaut ka ?ada baiditos, nemaz nerunajot par tevi. Vai jus zinat, kas tas bija?

Darznieks paklausigi pamaja ar galvu.

– Un kas?

"Ta bija Nave, mans kungs."

"Tu neesi tik talu no patiesibas," vin? domigi sacija. "Man jums ir steidzams uzdevums." Ej uz ciemu un atved ?o sveto ?urp. Pastastiet vinam, ka lieta ir nopietna, laujiet vinam panemt lidzi visus instrumentus no templa. Viss, kas var palidzet cina pret Launumu. Un saki vinam, ka Tas Kungs vinam simtkartigi atmaksas par visiem vina puliniem. Pasteidzies, Montij!

"Es negribetu jus atstat vienu, mans kungs."

"Ipa?uma vienmer ir jabut kadam." Turklat dienas laika man nekas nedraud. Pasteidzies!

Darznieks rik?oja uz vartiem, Kungs vinam sekoja. Vin? sekoja vinam ar savu skatienu, lidz vin? vairs nebija redzams, un tikai tad norava vartiem kedi. Un tad, ka bija ierasts, vin? devas apskatit savu ipa?umu. Tapat ka es to dariju katru dienu.

3. nodala. Tevs Jakovs

Pulkstenis viesistaba noskaneja piecas reizes, kad kads paradijas uz lauku cela starp koku rindam. Ipa?uma ipa?nieks ar blavam acim nevareja saskatit, kas ir ?ie tuvojo?ie cilveki. Bet vin? noteikti zinaja, ka tas ir Montijs un priesteris. Un es nekludijos. Nakot leja pa kapnem, lai sagaiditu viesus, es redzeju, ka darznieks ripinaja sev priek?a ratus, virsu parklatus ar audeklu. Vin? vareja tikai nojaust par ta saturu. Tevs Jakovs gaja aiz muguras. Un, ja Montijs neizskatijas pec virie?a, kur? bija gajis paris judzes bez apstajas, tad priesteris izskatijas pec dzita zirga.

– Esi sveicinats, svetais tevs. "Es priecajos, ka jus atsaucaties uz manu lugumu," Kungs izspieda.

Smagi elpodams, Kunga kalps ar abam rokam satvera vartu dzelzs restes, ievilka elpu un sacija:

– Vairak ka Montija lugums. Vin? bija loti neatlaidigs. Jus varat but pilnigi atklats pret mani, Karpentera kungs. Mums nevajag liekulibu. Es dari?u savu darbu, jo tas patik Dievam un manai sirdij. Bet ne jusu, bet Montija un ciema iedzivotaju del.

Galdnieks neapmierinati saviebas un noradija uz ipa?umu:

– Ja ta, tad iesim maja, driz klus tum?s. Mums ?aja laika nevajadzetu but ara. Monty, tu ari. No ?is dienas jus gulat iek?a, kalpu nama. Tada veida bus dro?ak. Visiem.

* * *

Darznieks ieveda priestera lietas maja, viesu istaba. Ta atradas muizas kreisa sparna pirmaja stava tie?i zem bibliotekas. Ipa?uma ipa?nieks aizsledza visas sledzenes, parbaudija visas durvis, bet neaizvera aizkarus: butu vieglak uzraudzit, kas notiek zaliena. Es iededzu virtuve sveces un ellas lampas. Tad vin? iznema tiru baltu galdautu un parklaja ar to virtuves galdu. Vin? uzlika trauku ar kupo?iem varitiem kartupeliem, ceptu vistu un divas glazes. Vin? nokapa vina pagraba un atnesa puteklainu tum?zala stikla pudeli. Es noslauciju etiketi ar plaukstu. Ch?teau Margaux 1787, ists dargakmens, vin? domaja. Celi vienaudzi no pa?as Londonas tadu lietu nenoniecinatu. Un tagad es vinus paciena?u… Vin? rezigneti pamaja ar roku, bet negaja pec cita vina. Vin? piepildija glazes un, neizejot no virtuves, sauca darznieku:

– Montij, pasaki viesim, ka galds ir klats. Laujiet vinam pievienoties jums vakarinas. Un tu ari.

Darznieks taja laika atradas viesistaba un skatijas uz bildi, kas karajas pie sienas. Taja bija attelots 27–30 gadus vecs jauns virietis ar nedabiski balu adu, gariem bruniem matiem lidz pleciem un tum?am acim. Vin? bija gerbies melna uzvalka, kas bija iz?uts ar sudrabu. Ar vienu roku virietis atbalstijas uz spieka ar kloki galvaskausa forma, bet ar otru glastija savu suni, zelta retriveru.

"Tikai minuti, mans kungs," vin? atbildeja, izdzirdot saimnieku, un devas uz viesu istabu. Vin? klusi pieklauveja, tad atkal un atkal. Beidzot durvis atveras, un darznieka skatiena priek?a paradijas priesteris.

– Kas noticis, Montij? Esmu noguris no brauciena un velos atpusties, pirms ir nepiecie?ami mani pakalpojumi.

– Piedod, svetais tevs. Saimnieks aicina uz vakarinam.

– Hmm, pasaki vinam, ka es tulit bu?u klat.

* * *

Kad tevs Jekabs ienaca virtuve, vin? ieraudzija Karpenteru sezam pie galda. Vin?, nepieceloties, ar imperativu zestu noradija uz kreslu, kas staveja galda otra gala. Priesteris pamaja ar galvu un apsedas. Vina priek?a bija ?kivis ar vistas stilbiniem un kartupeliem, dasni parkaisits ar zalumiem, ka ari glaze vina.

– Montij, atnes no viesistabas kreslu un apsedies blakus tevam Jakovam. ?is ir tavs ediens,” Kungs noradija ar pirkstu.

– Vai tas tie?am ir iespejams? Pie meistara galda? Tas ir neciena, mans kungs.

– Tas nav saimnieka galds. ?eit kalpi vakarinoja, kad muiza vel bija kalpi,” vin? noputas. "Tapec es atvainojos par trucigajam vakarinam, svetais tevs." Man nav pavara, man jatiek gala pa?am.

"Nekas, nekas, Karpentera kungs, man ari nav kalpu, un es kop? bernibas esmu pieradis pie pieticiga ediena." Tikai es neredzu maizi uz galda.

"Ja jus to nepanemat sev lidzi, es baidos, ka ipa?uma nav ne kripatinas."

– Tas ir zel.

"Es ceru, ka jums patik viss parejais, svetais tevs, ipa?i vins." Tas ir pa?a karala cienigs.

Montijs atgriezas ar nepatikamu, griezigu skanu, pakustinaja kreslu un grasijas sakt est, bet priesteris vinu aptureja.

„Vispirms pateiksimies Tam Kungam par vina dasnumu.

Tevs Jakovs lasija lug?anu, Montijs paklausigi gaidija, nervozi norijot siekalas. Muizas ipa?nieks uz ?o darbibu skatijas skeptiski, tacu neuzdro?inajas to partraukt: tagad vinam priesteris bija vajadzigs vairak neka jebkad agrak.

Visbeidzot, izdzirdot loloto “Amen”, darznieks uzbruka edienam ka izsalcis vilks. Vin? ar rokam saplesa vistas galu un iebaza to mute. Tadas pa?as manipulacijas vin? veica ar kartupeliem, tikai pildija tos veselus, mazgajot ar udeni. Kungs nepulejas ieliet kalpam vinu.

To verojot, savrupmajas ipa?nieks neapmierinati saviebas, bet kluseja. Vin? ari klusiba panema galda piederumus un saka est. Priesteris sekoja piemeram. Kadu bridi valdija klusums, ko partrauca porcelana dak?inu klabina?ana un darznieka ?laksto?as skanas. Paedis, Karpenters atliecas kresla un paskatijas uz priesteri. Vin? lenam iedzera malku vina un, palukojies uz galda pretejo pusi, sacija:

– Lielisks dzeriens.