Pazudušās dvēseles. Vecā muiža

– Ko tu saki, Montij? Vai esmu bijis slikts saimnieks? Vai man par tevi vienalga? Vai mes tomer neesam veci draugi? Bez jusu rokam darzs pilniba sabruks, jus zinat. Es nevaru laut tam notikt. Musu pienakums ir rupeties par ipa?umu.

"Tad paklaujieties manam lugumam." Tas neaiznem daudz laika. Vai ta nav, tev Jakov?

– Tev taisniba, Montij, es varu tikt gala pirms pusdienlaika.

Kungs, sakodis zobus un no zem uzacim skatidamies uz viru sutana, negribigi ar roku izdarija viesmiligu zestu:

"Nac iek?a, svetais tevs," vin? nomurminaja caur zobiem, "un es domaju, ka pagaidam palik?u maja."

* * *

Saule jau sen bija atstajusi savu zenitu, kad Karpenters pameta savrupmaju un devas uz darznieka maju. Pieejot pie durvim, virietis grasijas tas stumt, tacu tas ka uz burvju majienu atveras pa?as no sevis. Uz sliek?na staveja priesteris.

"Un es tikko atnacu jums jau sen atgadinat, ka pusdienlaiks jau ir pagajis un jums ir laiks atstat ipa?umu, tev Jakov."

– Es tagad dodos prom, Karpentera kungs. Montijs bija pietiekami laipns un neatlaida mani, lidz vin? man iedeva ?o neticamo teju, kas pagatavota no Sudanas rozu ziedlapinam. Esmu ?eit pabeidzis. Es domaju, ka tumsa vairs netrauces jums vai jusu darzniekam.

– Montijs ir analfabets un neizglitots cilveks, vin? medz ticet visadam nejedzibam. Bet man vienmer ?kita, ka tu esi gudraks, tev Jakov. Vini tikpat labi varetu but godigi pret mani. Bet, ja visi ?ie rituali nomierinas Montiju, es bu?u tev pateicigs – Kungs vienkar?i izspieda pedejos vardus.

Priesteris divaini paskatijas uz vinu un sacija:

– Ceru, ka kadreiz mainisi savus uzskatus. Man ir jaiet. Monti, – tevs Jakovs atskatijas, – nav vajadzibas mani pavadit. Domaju, ka namdara kungs ar lielu prieku pats aiz manis aizslegs vartus.

– Skolotaj, vai tu esi ?eit? – tevam Jakovam aiz muguras paradijas izspuru?a darznieka galva.

"Priesterim ir taisniba, es pats vinu atlaidi?u." Un tu, Montij, rupejies par darzu: tam baltajam lilijam, par kuram es tev stastiju, ir vajadziga aprupe.

– Ka tu paveli, mans kungs.

Pa celam uz muizas izeju Kunga kalps neteica ne varda, un tikai tad, kad Karpters noklik?kinaja uz masivas kedes sledzenes, vin? pagriezas un sacija:

– Uzmaniet Montiju, Karpentera kungs. Vin? ir loti nobijies. Un lai Tas Kungs jus visus sveti.

Kungs tikai nomurminaja un steidzas atpakal maja: pusdienas laiks jau bija pagajis, un vin? joprojam nebija edis, pa logu verodams priestera ricibu. Tapec es biju loti izsalcis un dusmigs. Par tevu Jakovu un vinu pa?u.

* * *

Uzcelis pavarda uguni, Karpters nogaja pagraba un atnesa speki. Es iemetu to panna un paris olas otra panna. Pagaidiju, kamer bekons apbruninas un kopa ar olam noliku uz ?kivja. Vin? no sienas skapja iznema maizes gabalu un parziez to ar zemenu ievarijumu. Es uzvariju teju no rozu ziedlapinam, par kuram priesteris tik glaimojo?i runaja, un saku vakarinas. Lenam sako?ladams savu vienkar?o edienu, vin? domaja. Un vina domas bija skumju pilnas. Pec pusdienam vinam vajadzeja nosnausties un atpusties pirms nakts modribas, tacu vel viens uzdevums bija nepabeigts. Arciju vajadzeja apglabat.

* * *

Smagi elpodams, ar plaukstu noslaucijis sviedrus no pieres, Kungs nosvieda maisu zeme. Es paskatijos apkart: apkart neviena nebija. Un kur? gan ?eit varetu but, iznemot darznieku, kur?, iespejams, tagad apgrieza krumus. Kungs nolema suni apglabat pa?a sturi sava domena dienvidrietumu dala: netalu no dika, gandriz tuvu kaltajam zogam, aiz kura auga varens ozols.

Brunojies ar lapstu, vin? uzmanigi atvera kudras kartu un saka rakties zeme. Tomer Kungs nebija jauns, un tapec kapa rak?ana prasija daudz laika. Kad bedre bija izrakta ceturtdala cilveka auguma, saule jau rieteja. Virietis apsedas uz malas un meginaja atvilkt elpu.

– Mans nabaga Arcij, tu esi pelnijis labaku galigo patverumu… Bet ko man darit? Piedod, vecais draugs. Varbut, lai jus cienitu, es izrak?u dzilaku kapu.

Kungs noputies panema lapstu rokas. Vin? raka vienreiz, raka divas reizes, ar uzplaukumu iegruda galu zeme, pret kaut ko atduras un noladejas. Vin? noliecas, ?kieldams pusaklas acis, un ar rokam graba zemi. Un vin? no zemes izvilka nodzelteju?u, pussapuvu?u kaulu.

– Kas par miskasti! – vin? iesaucas un parmeta atradumu pari zogam. Kauls ar trulu blik?ki atsitas pret veca ozola stumbru un iekrita biezoknos. – Eh, Arcij, man vairs nav speka.

Ar ?iem vardiem vin? satvera somu, kura atradas suna likis, un aizvilka to bedres apak?a. Vin? stenedams izkapa un saka stumt zemes kaudzi atpakal. Debesu kermenis jau bija pazudis aiz horizonta, kad Kungs atgrieza zaliena gabalus savas vietas, notriekdams tos ar instrumentu. Atspiedies uz to, vin? paris minutes staveja, pirms teica:

– Ardievu, Arcij.

Tad, atspiedies uz lapstas ka kruki, vin? devas uz maju pusi. Pirms nakts dezuras vajadzeja nomazgaties, pavakarinot un mazliet atpusties. Kungam bija nojausma, ka tie, kas uzbruka sunim, atgriezisies. Vin? uz minuti apstajas, paskatijas apkart, uzmeta skatienu ozolam, kura resnie zari karajas pari zogam. Cik reizes Montijs viniem ir teicis, ka tie ir janocert, vin? domaja. Un viss koks. Un vin? izies ara, staves ka elks, skatisies uz ozolu un neko nedaris. Varbut nekartibu celeji izmanto ?os zarus, lai ielistu ipa?uma.

Atgriezies vin? redzeja, ka darznieks nesa kapnes, pielago tas laternai un mainija saplisu?o abazuru. Vin? pamaja ar roku un noguris ieskreja maja.

* * *

Nomazgajis rokas udens spaini, kas staveja ieejas priek?a, Kungs iegaja iek?a. Vin? novilka kurpes, uzkapa uz savu gulamistabu otraja stava, iznema no velas skapja tiras bikses un baltu kreklu un nokapa leja. Vin? devas uz savas savrupmajas labo sparnu. Tur pirmaja stava bija virtuve, pagrabs un vannas istaba. Virietis pavilka rokturi un iegaja iek?a. Vairakas ellas lampas dega spozi: to gaismas pietika, lai redzetu tvaiku virpulojam virs bronzas vannas.

Gridu klaja brunas keramikas flizes ar koka slana rakstu. Uz sienam bija tum?i smil?krasas tapetes. Rota uz tiem bija lidziga tai, kas bija uz gridas. Likas, ka no vannas izplust dzinumi, kas rapas pa flizem un tad virzas uz sienam. Ellas lampu mirgojo?as liesmas tikai pastiprinaja ?o sajutu, liekot ?kist, ka raksts kustas. Galdniekam ?i kompozicija likas loti divaina, tacu tada bija biju?a kunga izvele.

"Montij, lai gan tu esi mulkis, tu esi nevainojams mulkis," vin? nomurminaja, lukodamies uz dumaku virs udens, un novilka savas netiras drebes. Vin? novilka cibas un paspera soli uz priek?u. Vin? nolika tiro velu uz neliela skapi?a sturi, devas uz vannas pusi un pek?ni sajuta kaut ko mikstu zem kajas. Vin? noliecas, pacela to un pielika pie acim, lai to parbauditu. Vina rokas bija melnas un taukainas zemes gabals, kura, ?kiet, spieto slieka. Kungs riebuma atrava roku no sejas un nosvieda kamolu uz gridas.

"Montij, netira cuka," vin? nomurminaja, "jus vienkar?i nevarat pieradinat pie tiribas un kartibas." Sasodits nezinatajs.

Vel paris minutes kurnejis, Kungs uzmanigi noslaucija kaju uz paklaja, kas guleja uz gridas, un ienira karsta udeni. Es atslabinajos un uz bridi aizmirsu par visam savam raizem. Udens deva siltumu, mieru un saldu aizmirstibu. Un virietis aizsnauda. Rokas, kas tureja vannas malas, atslaba un vin? noslideja leja. Pamostoties, vin? ka applaucets izleca no udens, kratija galvu un vienlaikus splava un lamajas. Atkapjoties, vin? piegaja pie vienas no ellas lampam, panema to rokas un izgaja ara. Kungs pat nepieversa uzmanibu neveiksmigajam zemes gabalam, uz kura vin? atkal uzkapa. Paskatijos ara pa durvim: tur neviena nebija. Vin? atviegloti noputas, nolika lampu vieta, uzvilka tiru velu, izsledza lampas un izgaja no istabas.

Pulkstenis sita vienpadsmit. Ara jau sen bija kluvis tum?s. Kungs, turedams sveci rokas, uzkapa pa kapnem uz savu istabu. Ar sveci aizdedzu sausu alk?na malku un, izbaudot uguns speli kamina, apsedos sava milakaja ?upulkresla. Vin? salauza ieroci, parbaudija, vai tas ir pieladets, un skatijas uz zalienu. Laternas dega vienmerigi dzeltena gaisma. Gandriz tads pats ka darznieka majas logi.

2. nodala. Zvers

Kungs pamodas no neatlaidigas klauve?anas pie durvim. Kads gandriz bez apstajas bungoja ar rokam un kajam. Virietis paskatijas pulksteni: bija piecas minutes pari desmitiem. Izstiepjot un iztaisnojot stivas locitavas, kas radija raksturigu gurkste?anu, vin? ar gatavu ieroci devas uz izeju.

"Ja, es naku, es naku, sasodits," vin? nomurminaja, nokapjot leja. – Un ko velns tur atveda? Es skaidri pateicu Montijam, lai vin? nevienu nelaiz iek?a.

"Meistar, skolotaj," aiz durvim atskaneja priecigs izsauciens, "es tev teicu, es tev teicu." Montijam bija taisniba, Montijs nav tik stulbs!

Kungs nospieda sledzeni, nonema kedi un, nolicis pistoli pie durvim, sacija:

– Kapec tu klauve, Montij? Kas noticis?

"Es tev teicu, es tev teicu," darznieks turpinaja iesaukties un ar prieku dejot uz sliek?na, "mums palidzeja tevs Jakovs, mums palidzeja baznica, mums palidzeja Dievs Kungs!" Es tev ta teicu.

– Nomierinies, Montij. Ej uz savu vietu, es atnak?u tagad, un tu man visu izstastisi. Un pagatavojiet to piparmetru teju, kas man tik loti gar?o.

– Ka tu saki, meistar. "Bet es jums to teicu," Montijs turpinaja atkartot, klida atpakal.

"Nemierigs," Kungs nomurminaja pec vina, aizcirta durvis un devas uz virtuvi. Vin? iznema no skapja audekla maisinu ar cepumiem, paskatijas uz pistoli, mirkli vilcinajas, bet nolema to atstat savrupmaja. Vin? izgaja ara: paskatijas, paskatijas saule, tad paskatijas apkart, aizsledza durvis un devas uz sarkano kiegelu maju.

* * *

Darznieks iznema no majas divus kreslus un nolika tos puku dobes priek?a. Tad vin? atgriezas pie maza galdina. Kungs, sededams uz ta, kas izskatijas uzticamaks, skatijas, ka vina kalps rosijas. Beidzot vin? iznesa vara tejkannu un divas apak?tasites, uz kuram staveja kruzes. Ar loku vin? piepildija saimnieka, tad savejo. Un vin? apsedas uz tuk?a kresla. Kungs atvera maisu un uzleja cepumus uz galda.

– Kads brini?kigs laiks ?odien, Montij. Un nakts pagaja mierigi. Un, ja tas nebutu mans nabaga suns un ?ie nelie?i, kuri ieradu?ies pie mums iezagties, es varetu teikt, ka esmu laimigs. Ko tad tu man gribeji pateikt?