Lidmašīna līdz mēnesim un gandrīz normāla dzīve

Krak?ana un trice?ana apstajas.

Rukis izstaipijas un zavadamies piecelas sedus. Spozas acis verigi paskatijas uz Erniju, tad uz Tomu.

Vina veders noruca. Ernijs saprata, ka krak?ana nemaz nav tik slikta – dardona atgadinaja liela plesiga dinozaura recienu no iespaidigas filmas.

– Esmu izsalcis! – dargumu glabatajs teica aizsmaku?a basa balsi.

– «Rukis pamodisies izsalcis. Pabaro vinu. Pabaro mani labi,» Toms iztulkoja druidu skrecelejumus no dienasgramatas. – Vai jums ir lidzi ediens? – Toms jautaja tada toni, it ka Ernijs butu tikai tads cilveks, kur? vienmer glaba desu sai?ki jakas kru?u kabata.

– Tas izskatijas pec piparmetru konfektes. – Ernijs patiesiba atrada konfekti kabatas apak?a.

Ernijs pasniedza konfekti rukim. Vin? to satvera un norija, neko?lajot, kopa ar iesainojumu. Toms tikmer zimeja dazas zimes uz zemes un kaut ko murminaja velsie?u valoda. Isi pazudis magiskas miglas makoni, vin? atkal paradijas rokas turot paplati ar karstu picu un ceptiem kartupeliem. Rukis atri aprija visu bez pedam, nebaidoties apdedzinaties. Skali atraugas, vin? noglastija savu biezo vederu un aizvera acis. Vin? likas apmierinats.

«Es nezinaju, ka jus varat uzburt edienu no zila gaisa,» Ernijs slaveja Toma magiskos darbus.

– Es ari nezinaju. Patiesiba vin? neburveja, bet gan teleportejas.

– No kurienes, atvainojiet?

– No skolas kafejnicas. Es tur veidoju nelielu atveri savam birojam… nu, zini, dazreiz gribas iedzert kafiju un virtuli lieliska izolacija… – Toms nedaudz nosarka. – Nu, tagad man ir izdevies nedaudz pamainit… iera?anas punktu. Protams, ne bez ?i kra?na akmens palidzibas.

Tikmer rukis saka skali zavaties un apgulas uz saniem, laiski ?upodams kaju. ?kita, ka vin? ir gatavs atkal aizmigt.

Toms velreiz ?kirstija uzskriceleto dienasgramatu.

– «Lai uzvaretu rukiti, izklaidejiet vinu – vinam patik miklas. Ja vinam patik ar tevi speleties, vin? tev palidzes izmantot savu magisko speku.

«Nu, luk, meklesim interneta…» Toms pastiepa kabata pec telefona un uzreiz to nometa, pu?ot pa apdegu?o pirkstu.

– Krap?ana! Es to necie?u! – Uzmundrinatais rukitis sajusminajas un saka dusmoties.

«Labi, labi,» iejaucas Ernijs. «Tagad es jums kaut ko pastasti?u pats.» Tagad pastastiet man, uz ko jus vienmer skataties, bet nekad neredzat?

– Neredzama cepure!

– Ne, parasto cilveku pasaule. Mes ikdiena neizmantojam burvju lietas, vai zinat?

Rukis atkal nodomaja.

– Stikls!

«Mu?a neredz stiklu, bet cilveks redz.»

«Gaiss,» rukis velreiz ierosinaja, sakdams klut aizkaitinats.

– Nav slikti, bet tas nav tas, ko es velejos. Turklat mes joprojam spejam saskatit gaisu – dazas ta izpausmes.

Rukis vel mazliet padomaja.

«Tu to panemi, pasaki man atbildi,» vin? drumi sacija, gandriz lemts.

– Atoms!

– Kas ta par gaisotni?! – Rukis apmulsis sarauca pieri, sasprindzinadams pratu.

– Atoms ir mazaka vielas dalina, no kuras veidojas molekula. – Ernijs saka saprast, ka rukitim ir maz zina?anu par musdienu fiziku.

– Tatad jus esat alkimikis? Bet ta neizskatas.

– Ne, es esmu muzikis. Vienkar?i zinat, zinatne kaut kas ir mainijies kop? viduslaikiem.

Rukis sarauca pieri, kasidams pakausi.

Ernijs meginaja izdomat kaut ko, kas vinam varetu patikt. Tas, iespejams, ir apmeram tas pats, kas meginat izklaidet musdienu, apmeram se?us gadus vecu bernu.

– Kas paliek uz karotes pec tam, kad no tas viss ir apests? – Ernijs tika atrasts.

Rukis atkal sarauca pieri.

– Atkal bankomats? – vin? kautrigi ierosinaja.

– Ne, ?ai «vielai» jums vajadzetu but pazistamai.

Rukis kadu bridi kasija pakausi un noglastija saisinato bardu. Vin? ?kita nopietni satraukts.

«Es nezinu,» vin? beidzot klusi teica.

– Saleja!

Rukis iesmejas, ripinadams no vienas puses uz otru.

«Siela, sela…» vin? atkartoja zagas.

Toms piemiedza Ernijam, pacelot vinam ik?ki.

– Ka ar pedejo miklu? – Ernijs ierosinaja. «Esmu parliecinats, ka ?oreiz jus to sapratisit.»

«Nac,» sacija tagad apmierinatais rukis, noslaucidams asaras, kas bija paradiju?as.

– Kas vienmer pariet, bet nekad neatgriezas?

– Laiks! – nu jau absoluti laimigais rukitis bez vilcina?anas izplapajas.

Toms apskava Erniju un noskupstija vina pakausi.

– Mans dels ir genijs. Tu ari! – Toms maigi noglastija rukitim pa galvu, vin? izskatijas pec apmierinata kakena.

Izlecot no krutim, vin? no smiekligo bik?u kabatas iznema apzeltitu stropu ar kedi un riteniem, kas atgadinaja hronometru. Atveris to, vin? saka griezt mehanismu – it ka iedarbinatu modinataju.