Viņa īpašums

Sergejs skatas uz mani. Macas? Vai nepietiek ar to, ka vin? ir vainigs, ka es tagad esmu ?eit? Ko vin? grib? Es domaju par to, bet atgriezos realitate, kad izdzirdu vina uzdoto jautajumu.....

– Ka ir ar vinas analizu un izmeklejumu rezultatiem?

Vin? skatas uz mani. Vai vin? par kaut ko ?aubas? Par kadam analizem mes runajam un par kadam parbaudem? Es skatos uz vinu ar nesaprotamu skatienu, un atbilde vina aukstais skatiens metas atpakal uz mani.

– Meitene ir pilnigi vesela! Bet tas nav tas, kas jus interese… – teica arsts.

– Nevilciniet mani!

– Ginekologs veica parbaudi, vina ir jaunava!– teica arsts.

– Atstajiet mus miera!

Arsts izgaja no istabas, atstajot mani ar vinu vienu. Man gribejas kliegt, lai arsts neaiziet. Es nezinu, kas vel ir vina galva. Un jebkura gadijuma, ka vin? uzdrikstejas mani parbaudit bez manas piekri?anas. Kas vin? ir? Vin? izskatas izskatigs, bet vin? ir tirans? Vin? stav man tie?i preti un raugas uz mani ar aukstu skatienu. Es jutu, ka man pa kermeni parnem drebuli. Bet, spriezot pec vina smaida, vin? ir apmierinats ar rezultatu.

– Jus patie?am esat nevainigs!– Vin? paskatijas man acis.

– Kapec tu man to nepaprasiji?– aizdomajos, nover?ot skatienu.– Kadel bija visa ?i izrade? Es neesmu rotallieta, cik reizes man tas jasaka? Es joprojam nesaprotu, kapec tu mani izglabi no tiem nolaupitajiem.....

– Teiksim, es esmu vieniga, kas negrib tevi sapinat.... Bet tev bus jadara viss, ko es teiktu.... Vai tu mani saproti?

Es skatos vina dusmu aptum?otas acis un baidos kaut ko pateikt. Jebkur? nepareizs vards var padarit vinu vel dusmigaku. Tas sak biedet.

– Es nedzirdeju atbildi!

– Es saprotu, – es teicu nedaudz trico?a balsi.– Un mans tevs? Kas ar vinu?

– Vin? tev vairs nekad nepietuvosies! Es jums to garanteju!

Es nevelos, lai Sergejs uz mani skatitos. Tas ir, it ka vin? skatitos mana dvesele.... Tikai skatoties uz vinu ?ada veida, man klust neerti. Es nespeju vinam pretoties. Bet lieta ir tada, ka es negribu vinam pretoties. Es labak gribetu palikt ar vinu, nevis doties majas. Un, ja tas, ko vin? saka, ir taisniba, vin? neatdos mani tam virietim. Ilyas, es domaju, ka tas bija vards, ko vin? teica.

Es piecelos no gultas un eju pie loga, apejot Sergeju. Ara ir diezgan liela apsardze. Man nevajadzeja gaidit neko citu. Sergejs ir cilveks, kuru es nepazistu, un vin? noteikti ir specigs, lai ?eit butu tik daudz cilveku. Es neesmu parliecinats, ka varu izbegt. Ja es to izdaritu, vini mani dro?i vien atrastu, pirms es paspetu kaut ko izdarit. Doma par to lika manam kermenim saspringt no bailem. Es pat nepamaniju, ka vin? stav man blakus. Bet tagad es pirmo reizi jutos dro?i....

– Tavs kermenis ir mans.....– Sergejs teica man uz auss, liekot man sakusteties.

Vina elpa uz manas adas savilno.... Vin? pabrauc ar roku gar manu kaklu un atslegas kauliem. Mana elpa aiztur elpu, kermenis saspringst....

Es noliecu galvu uz saniem un jutu, ka patikama drebula sajuta izskrien cauri visam kermenim un apstajas vedera apak?dala. Vina rokas ir tik siltas.... Es negribu, lai vin? apstajas. Bet tam nav janotiek ?eit, vel jo mazak ?ada veida.....

– Kas tas ir? Vai tas jus uzbudina?

Es paskatos uz savu atspulgu glaze un ieraugu vina smaidu. ?obrid es neko nevaru pateikt. Vina roka apmetas man ap vidukli un pievelk mani pie sevis. Savukart otra lenam slid cauri manam kreklam lidz krutim.

– Nevar man atbildet....

Izruna velreiz, ieelpojot man ausi....

– N… Ne… Tas ta nav… – Es apmulsusi atkapjos mala.

– Nemelojiet man!– Sergejs bija sa?utis.– Tavs kermenis man saka pavisam ko citu.

Vin? lauj man atkapties no vina. Bet vina acis joprojam ir pieverstas manam kermenim.

– Tev jagerbjas, nevajag provocet ar savu izskatu!

Es uz to neatbilde?u.... Jo ta nav! Es paskatos uz somu kresla un parvelku skatienu uz vinu. Sergejs ir sakrustojis rokas uz krutim un gaida, lai es daritu kaut ko citu.

– Kas tas ir?– pajautaju, cen?oties tureties no vina talak.

– Tavas drebes! Ar ?o kreklu tu neiesi ara!– Sergejs teica.– Varu deret, ka tev nav apak?velas.

Vina vardi liek man sarosities. Man ir neerti. Bet vinam ir taisniba, es neko nesaju. Sergejs, tik mierigi saka to man seja, vai vinam nav pieklajibas.....

– Apgerbieties!

Vina vardi mani parsteidza. Ko vin? sagaida? Ja vin? doma, ka es vina priek?a izgerb?os, tas nenotiks.

– Es nevaru to darit virie?a priek?a!

– Dari, ka es saku!– Sergejs teica.

– Vai ko? Vai tu mani nogalinasi?– Es nezinu, kapec es to teicu, bet mani parnema panika. Nebiju par to domajusi, un tagad man no ta bus jaizklust. Vin? skatas uz mani, un vina smaids ir biedejo?s. Tagad vin? noteikti mani nogalinas. Sergejs pietuvojas man. Vina augstpratigais un majestatiskais skatiens ir tikpat iebiedejo?s ka vina apnemiba.

– Nemegini ar mani spelet speles! Tev bus iespeja izmantot savu aso meli paredzetajam merkim.

Parsteigts par Sergeja vardiem, es nezinu, ko darit. Sergeja nedro?iba ir ne tikai biedejo?a, bet ari saspringta.

– Cik ilgi man jagaida? Tagad tu biezi izgerbsies mana klatbutne!

Vin? atkal apskava mani ap vidukli, un mana seja paradijas sarts apsartums. Es skatijos vinam taisni acis, neapzinoties, kas notiek ap mani. Es ka hipnotizeta stavu vina priek?a. Es velos vinam pieskarties, velos vinu noskupstit, bet mani atgriez realitate neliela sapju sekunde.

– Ak. Sap. Sap.

Es nolaizu skatienu uz saniem, lai paskatitos uz savu roku. Sergejs man to nelauj darit. Vin? parvelk roku pari man plecam, atsedzot manu kermeni lidz saviem kakla kaulam. Vina raupjas kustibas un specigas rokas lakoniski apvieno brutalitati. Sergejs noliecas pie manam lupam. Mana sirds sak drudzaini pukstet. Man jabut sarkanai ka vezim.... Tikai tad, kad durvis atveras un paradijas Marats, Sergejs atteicas no manis.....

Dievs, vin? ir mans glabejs.... Ja nebutu Marata, es nezinu, kas butu noticis talak....

Sergejs pielaboja manu kreklu un izgaja kopa ar Maratu, atstajot mani vienu. Lidzas vinam es jutos piespiesta un padeviga, bet tagad, kad vina nebija blakus, es vareju atviegloti elpot. Izmantojot Sergeja prombutni, es pargerbos vina atnestaja kleita un apavos. Visas drebes lieliski piegul. Vin? pat nekludijas ar apak?velas izmeru. Kad vinam bija laiks to izdomat....

Domajot par to..... Es pat nepamaniju, ka palatas durvis ir aizvertas.... Es izbrinos, kad man uz pleca pieskaras roka. Es pagriezos un ieraugu Sergeju.

– Klusums! Tas esmu tikai es..... Tas bija atri, tu pargerbies!

– Es gribu no ?ejienes izklut? Vai tas ir iespejams?– es brinijos, skatoties uz vinu. Es vairs nevaru ?eit palikt. Man nekad nav patikusi slimnicas atmosfera. Un, cik vien sevi atceros, es biezi esmu bijis ?eit....

– Sekojiet man.... – Sergejs sacija, pielabojot kadu manu matu ?kipsnu.– Un esi laba meitene....

– Es neesmu berns! Kapec es ta teiktu? Man ir 23 gadi…