Reklāmdevējs trimdā ļaunajiem

"Ne, paldies, es nevelos saslimt ar infekciju," Vasilijs atteica.

Vin? atkal kluva sarugtinats. Nebutu tadas normalas naras, kuram vispirms pieverstu uzmanibu krutis, tapec jus nevarat atraut no tam acis. Novietojiet vienu no tiem uz zariem, virie?i skries skatities. Bet ne, tie ir dazi miru?ie, tapec izveidojiet pasaku rezervi ?eit…

Meitenes joprojam iznaca pa?as. Vinu kleitas bija puves, vinu kermeni bija redzami caurumos, bet vini negribeja skatities uz ?o kermeni. Viniem nebija astes, bet kajas, un tie stipri smirdeja pec puves un purva.

"Tagad saki man, Vasja, kas viniem ir mugura?" – Marja?a triumfejo?i jautaja.

– Spuras? – vin? ierosinaja, aizturot elpu. – Sparni? Tas nav svarigi. Es tikko atcerejos, man ir laiks doties.

Vasilijs paspera soli atpakal. Vin? dzirdeja, ka pat Vilks tagad ir kluss un nereja uz klugam.

– Pagaidiet!… Masas, pagriezieties.

Sarkanmate no?nacas un noklik?kinaja uz saviem asajiem, lidakajiem zobiem:

– Ko, mes iznacam vinu uzjautrinat?

"Es uz?u?u tev kleitas," Marja?a turpinaja manit. "Paradiet vinam sevi, es neprasu vairak."

Melnmataina sieviete bez papildu runas iegaja udeni un nogrima bez ?lakatam. Mani kleita nevilinaja. Sarkanmate atkal no?nacas, un blonda, uzmetusi pari krutim smagas, slapjas bizes, lenam pagriezas.

Varetu teikt, ka vinai nebija muguras – tikai mugurkauls ar smailiem kaulainiem procesiem. Aiz kailajam ribam iek?puses bija tum?as.

– Ak Dievs! – Vasilijs iesaucas un ari noversas. Un vin? atri aizgaja.

– Vasja! – Marja?a iesaucas. – Pagaidi! Tagad redzat, tas nav sapnis!

– Padoma tikai, udens zombiji! – vin? atbildeja, nepagriezoties un pat nedomadams apstaties. – Es neesmu parliecinats!

Vin? gaja pa karkliem un gri?liem apaugu?o gravi, pa kuru teceja strauts, pret kalnu, pret ciemu, domadams, kur jasak darbs.

Darba bija daudz, darbs nebija viegls.

6. nodala. Vasilijs runa ar tautu

Vasilijs skatijas uz pasauli caur spraugu starp slikti piestiprinatiem deliem. Pasaule no ?ejienes ?kita loti maza: balku sturitis, cilveka auguma nezales un cela gabals ar bedri, kura mirdzeja udens.

Vin? pamaja mu?u, trieca ar duri pret durvim un atkal igni paskatijas pa spraugu, bet nevienu nepamanija.

Kad vin? atgriezas pie priek?nieka, vin?, ?kiet, nebija parsteigts. Es gaidiju, ka Vasilijs no ?ejienes nekur nebrauks. Un es dzirdeju par rezervatu. ?is vinam patika.

"Ta ir taisniba, ka jums nekas neizdosies," vin? teica, "bet, ja velaties runat ar cilvekiem, es viniem piezvani?u." Un, protams, zel. Kazimirs par mani pasmejas, un es to negaidiju no sava svaina. Vini mani izsutija ka launu garu, nolemts necilai dzivei…

Priek?nieks joprojam zelojas – tema vinam sasapejusi. Zel, protams, ka neticeju idejas panakumiem, bet labi ir tas, ka ritenos neieliku spieki. Un, iespejams, vin? varetu, jo vin? ?eit ir atbildigs.

"Es piezvani?u laukuma," vin? ieteica. – Protams, Bogda?a ganas govis, bet tevocis Mokrouss neieradisies, un Molcans sedes buda. Ari Luta… Tu neredzesi Tumsu ar Sijanu gai?a dienas laika, un Zlobinja, ceru, nedzirdes, un mums vin? ?eit nav vajadzigs. Nu parejais naks, ja gribes, bet vismaz uz tevi paskatities. Tagad saka izplatities baumas par labo puisi, kur? paravis banniku aiz bardas, kada slava. No ?i briza tev bus jamazgajas ezera, es esmu teja.

?is zinas Vasiliju nemaz neiepriecinaja. Vin? nolema, ka vispirms ir jaiztira ezers, un peldbaseins krasta nenaks par launu. Vai pat divi, citadi tur ari bus kaut kads peldkostims…

– Kur ir tava, ka to noformulet, tualete? – vin? smalki jautaja. Kas zina, cik ilgi bus tik?anas ar vietejiem.

Tihomirs noradija uz lodzigu koka budinu, kas bija gandriz neredzama nezalu biezokni, kas iezimeja vina darzu, un zvereja, ka tur neviena nav, iznemot varbut mu?as. Un ari, ar ?aubam skatoties uz viesi, vin? ieteica vinam salasit dadzis.

Un tagad Vasilijs sedeja iek?a, aizslegts, jo kads ara bija pagriezis koka aizbidni, launi smejas un cauksteja prom pa nezalem.

Kaut kur mala, aiz majas, atskaneja trulas metala buk?kis.

Vasilijs velreiz aizcirta durvis un kliedza:

– Cau! Nav smiekligi, atveriet to.

Vin?, protams, vareja atspiesties uz pleca, un fiksators vinu netureja. Koks ir nekrasots, jau sapuvis no lietavam, peleks, un tas letin? ir kaut ka uzcelts – ja pagrudis, tas izjuks. ?i doma mani aptureja.

Taluma atkal atskaneja blava skana, it ka kads atsitos pret sliedem.

– Aiziet! – Vasilijs sadusmojas. – Kas pie velna? Vai kads mani pat dzird?

Kaut kas radija troksni, un fiksators ciksteja, paverot celu uz brivibu. Mudriks staveja ara.

– Kapec tu sledz sevi? – vin? klusi jautaja, skatidamies uz saniem un no?nacot. "Vini tur sasauks cilvekus." Ejam uz?

Vasilijs gribeja atklati runat par to, kapec vin? ir slegts, tacu atturejas.

Vinu platiba, protams, izradijas nekada. Majas vienkar?i izcelas un pirts staveja atsevi?ki, tapec ta izradijas tuk?a vieta. Te viss ir aizaudzis ar sikstam nezalem gan gar malam, gan pat pa vidu ?ur tur. Pari pelkei ka viegla laiva peldeja kalteta kirbja miza. Kads nesen izmeta nopluktu saulespukes cepuriti, saple?ot to divas dalas, vel svaigu, kokvilnas baltumu un luznos.

Nezalu ieskauta, laukuma vidu atradas ?kunis uz divam kajam, ar divslipju jumtu, un zem ta dzelzs katls uz mucas. Acimredzot Tihomirs iesita tie?i ?o zvanu. Vin? pats staveja vinam blakus ar amuru rokas.

Pulis bija rets, nepilni divi desmiti. Vini sedeja uz nokritu?iem balkiem, grozijas no kajas uz kaju, smejas, grustidamies viens otru ar pleciem. No pirma acu uzmetiena cilveki ir gluzi ka cilveki – vini plapa, loba seklas, izsplauj senalas, bet, ieskatoties tuvak, jus pamanisit cukas purnu vai kajas vieta naglu, vai pat vistas kepu. Dazi ar drebem un dazi bez.

Protams, vini uzreiz skatijas uz Vasiliju, kluva uzjautrinati un trok?noja:

– Paskaties uz vinu!

– Un patlas, patlas! Vienkar?i lauzu kemmes…

Kads tum?adains sirmgalvis ar bardu, kas izspraucas uz visam pusem, it ka no erk?kainam kukuruzas varpam, paliecas uz priek?u un jautaja:

– Kapec tu ?eit nonaci, labais biedrs? Jus neesat no musu cilts! Vai Ali ?kersoja Kazimira celu?

– Es neko ne?kersoju. "Es pat neesmu redzejis ?o tavu Kazimiru," atbildeja Vasilijs, apstajas pie ?kuni?a, netalu no priek?nieka. "Es patiesiba esmu no citam zemem."

– No citiem? – kliedza veca sieviete lakata, kalsna, ar piles seju. – Vai tas nav viens no tiem, no kurienes pie mums ieradas Kazimirs, melna cuska? Vin? sutija tevi, lai vinu uzraudzitu, atzisti to! Nosutija iz?naukt, vai pat kaitet! Skaties…

Cilveki saka trok?not. Tihomirs pieklauveja pie katla, aicinot pec kartibas.

Pirts durvis ar cikste?anu atveras, un no turienes skaidri bija dzirdams:

– Ak, stulbi! Drausmigi!