Kaislīga izvēle vai līgava pēc pasūtījuma

«Atpūties,» dziedāja Adelfs. – Un es biju pārsteigts. Visi par to runāja tik primitīvi, kā… muļķības. Izrādījās, ka viss bija… dziļāk.

Viņš iedvesa vārdus manās lūpās, cenšoties novērst manu uzmanību, kamēr spiediens starp manām kājām pieauga. Es domāju par viņa vārdiem, atslābinoties un pieņemot tos. Adelfs kustējās gludi un ātri, sāpes nenāca uzreiz. Sākumā bija tikai sajūta, ka manī iespiežas kaut kas, kas nav paredzēts šim. Dzemde tika stiepta arvien vairāk, sāpes pulsēja, dega un auga.

Adelfs ienāca pilnībā, tad iznāca un sastinga, aizklājot seju ar skūpstiem. Viņš atrada manas lūpas un ieslidināja mēli starp tām, bet es jutu tikai sāpes. Viss dega, it kā viņš joprojām būtu iekšā. Tas noteikti nav tas, kas tika iedomāts, bet vilšanās nebija – Adelfs mani alkatīgi noskūpstīja un neatrāvās, berzēja mani pret krūtīm, un nepatikšanas izgaisa.

Kad viņš ienāca otrreiz, vieglāk nekļuva. Es šķielēju aci un piespiedu sevi atslābināties, kamēr viņš lēnām kustināja gurnus. Viņa elpošana noteica tempu, matracis čaukstēja, tumsa izglāba viņu no apmulsuma… tas joprojām bija labi, un to nevarēja aizēnot.

Es pieķēros sīkumiem, kas liecināja par tuvību, un mokas mazinājās. Bija skaidra sajūta, ka manī kustas kaut kas liels un ciets, izstiepjot mani, dziļi iespiežoties.

– Viss ir kārtībā? – Adelfs nočukstēja.

Pēc galvas mājiena viņš pacēlās uz elkoņiem un sāka grūst ātrāk. Sāpes atkal iedūra mani, bet tikai uz brīdi. Pēc tam parādījās sajūtas, kas kliedēja neērtības.

Adelfs šņāca ausī, gulta ritmiski čīkstēja. Reibinoši iespiešanās, vīrieša ķermeņa smagums, grūdieni… Biju pilnībā apmaldījusies. Bauda pārspēja visu pasaulē, tā sakrājās starp kājām un izplatījās pa visu ķermeni. Neatceroties kaunu, es nobraucu ar rokām gar Adelfa muguru un lejup līdz viņa muguras lejasdaļai, pat aizsedzot viņa sēžamvietu. Man patika to apaļums un tas, kā muskuļi locījās zem ādas. Man patika Adelfa sviedri, viņa apslāpētie vaidi un spēcīgie grūdieni. Arvien ātrāk, arvien biežāk, it kā ar to būtu par maz, it kā svētlaime neticami dziļi slēptos manī.