Zvaigžņu kuģu desants: pilsonis

– Saprotu, kungs. Vieniba, izkusteties!

4. nodala

Dodoties cauri tehniskajiem gaiteniem, mes sakam redzet arvien vairak ievainotu karaviru. Dazi no viniem sedeja uz gridas, rokas uz celiem. Vini ?upojas uz priek?u un atpakal, murminadami. Mes skrejam atra tempa, un es nespeju saprast ?o nabaga cilveku runu. Gar koridoru, lidzas mums, atradas mediciniskas vienibas karaviri un atbalsta rotas karaviri. Pedejie vaca no miru?ajiem un ievainotajiem visu, ko vel vareja izmantot. Rezerves municijas krajumi, granatas, ieroci. Viens no viniem uz pleca nesa apmeram duci Morita automatu.

Koridors cilpu ?kersoja un sadalijas, bet ierindnieks Bapoto parliecino?i veda mus uz galamerki. Mes vieni ?eit butu pazudu?i. Visi ?ie tehniskie tuneli bija vienadi. Mirgojo?as gaismas vel vairak sarezgija oriente?anos. Es meginaju izlasit uz sturiem izvietotas norades, tacu daudzas no tam bija rakstitas ar roku, tapec atteicos no ?i veltiga meginajuma un centos koncentreties uz skrie?anu.

– Vieniba, stavet! Ieroci gatavi.

Bapoto apstajas pie vel vienam durvim. Tas at?kiras ar zalam arahtas asinim. Izskatijas, ka aiz tam saksies musu pirma cina. Mana sirds dauzijas ka traka. "Morita" jutas ta, it ka butu par desmit kilogramiem smagaka. Pagriezot galvu pa labi, es ieskatijos Prohorovam acis. Vina zilites bija papla?inaju?as ka narkomanam. Es nedomaju, ka man butu labak.

– Gatavojies! Mes dodamies divata. Pirmie divi skatas uz priek?u, parejie – uz aug?u un uz saniem. Neaiztiepieties, ?aujiet taisni. Mazak domat, vairak darit. Iesim!

Bapoto strauji atver durvis, un divi pui?i izskrien virspuse.

– Aaah!

Ta, ka vienam no viniem uzreiz cetras vietas iekoda milziga kukaina nagi. Milzigais zirneklis ar savu upuri aizskreja dazus metrus no ieejas. Zirneklis pacela virsu karavira kermeni un ar vienu vienkar?u kustibu saplesa to vairakos gabalos. Visi pui?i, tapat ka es, staveja tik stivi, cik vien speja, un skatijas uz vaboli, kas bija pagriezies pret mums. Arahnida karotajs – ienaidnieka galvena vieniba – slejas labu tris metru augstuma, turklat uz saliektam kajam. Tas parvietojas uz cetram kajam, vel divas bija izvirzitas sanos un. Ta milzigie vertikalie zokli atveras, un tas izlaida pretigu pikstienu, metoties pret mums.

– ?ausmiga uguns. Ko tu, piedauzies, te stav! Uguns!

Bapotam to nebija jasaka divreiz. Disciplina ir tas, ko Federacijas armija prot iedvest. Komandas sinhronas kustibas pacela ?autenes, nedodot bugam nekadu iespeju. Es, ?kiet, turpinaju spiest spruda spruda poguni ka visi parejie, pat tad, kad magazina bija pilnigi tuk?a.

– Parlade, ejam! Pasteidzieties, vai jus domajat, ka vin? ?eit bija vienigais?!

Bapoto, radidams mums piemeru, pats parladeja savu ieroci. Lielais puisis saka izvilkt nodalijumu ara, turedams aiz kakla.

– Atri, musu pui?iem vajadziga palidziba, ejiet aug?a!

Musu parrauga sitieni palidzeja, tiklidz bijam uzkapu?i virspuse, nebija laika domat. Visur guleja cilveku un vabolu kermeni. Zem kajam cinksteja caulas. Mes izskrejam uz nelielu laukumu, no kura veda vairakas ejas. Kaut kur netalu ?audija MK1. Kreisaja un labaja puse no koridora, pa kuru bijam naku?i, bija pacelumi lidz pat lozmeteju pistoles. Izskatijas, ka to aprekini vel bija dzivi. Tomer priek?a bija divi tran?ejas. Viri tur varetu doties ne vairak ka pa trijiem. Tran?eju dzilums ?eit, pie ieejas tehniskaja koridora, bija aptuveni tris metri. Sienas un grida bija veidotas no betona blokiem, lai tie noladetie kukaini neizraktu bedres musu aizmugure. Talak tran?ejas bija mazakas, varbut pusotra metra dziluma. Tas mus neglabtu no kukainiem, bet mes varetu paslepties no triecienvilniem, ja arankeni saktu ap?audit musu pozicijas ar plazmu. Bapoto netereja laiku velti un jau bija aizsutijis dazus virus parbaudit lozmeteju nodalijumus virs tam. Parejie izkartojas pusloka ar izvilktiem ierociem.

Nepagaja ilgs laiks, kamer ieradas bugas. To nebija daudz, apmeram pieci. Butnes parvietojas tik atri, ka nevareja at?kirt, kur ir viens kukainis, bet kur vairaki skraida pec kartas. Mes turpinajam ?aut un turejamies savas pozicijas. Mes bijam apmaciti to darit – vieglak ir sagaidit kukainus aizsardziba un tad virzities uz priek?u. Mes sakam darit visu strikti pec gramatas. Mes no?avam visus, kas atradas musu darbibas zona, spera tris solus uz priek?u. Tas ir, lidz apstajamies pardesmit metrus pirms ieejas tran?ejas.

Kurjeri atgriezas un atnesa sliktas zinas. Kajnieku lozmetejiem beidzas municija, un lai apgades rota spetu viniem piegadat municiju, tas nozime, ka vienam no mums japaliek ?eit un jaapsarga ieeja.

– Suce! Labi, jus cetri, ne, apstajieties! Jus tris palieciet ?eit, divi no jums paliek tran?eja aiz mums, pedejais vero debesis. Nesapinieties kopa, citadi jus visi uzreiz nomirsit. Vai tas ir skaidrs?

– Ja, kungs!

Es nezinu, kas ir sliktak. Palik?ana ?eit tikai trijata vai do?anas ara ar visiem septiniem no mums, lai statos preti kukainiem. Bapoto sadalija mus divas vienibas. Otras vienibas komandieris ir Prohorovs. Vin? un divi citi devas pa labi. Mes cetri sapulcejamies pa kreisi. Es piegaju pie musu pagaidu komandiera.

– Sergej, ko mes daram?

– Es nezinu, ko, pie velna, mes daram. Vetra. Labi, viri, iesim pa divi. Es un Toms ejam pirmie, jus, pui?i, metru aiz muguras un verojiet debesis un sanus. Labi. Izejam.

Es negribeju iet pirmais. Velns tevi, Sergej. Ar moritu uz pleca es virzijos uz priek?u.

Otra komanda bija pazudusi no redzesloka. Vini dro?i vien bija iekritu?i tran?eja. ?adu tran?eju bistamiba bija tada, ka tas bija lidzigas tai, no kuras mes nacam. No talienes mes to nevarejam saskatit, bet piecdesmit metru attaluma vareja but pagrieziens un ieplaka, kur atradas pagaidu lazarete, komandpunkts vai arsenals. ?eit ir vajadzigs vesels cuts, tas ir, piecas reizes vairak karaviru. Ta, ka dazi iet gar tran?ejam, lielaka dala blakus uz zemes. Bet mes darisim, ko spesim.

– Draudi no debesim!

Es nokritu uz muguras, vel pirms teikums bija beidzies. Serzants Praceks mums burtiski bija ievingrinajis refleksus ?adiem signaliem. Dazas sekundes velak virs mums parlidoja milzigs zal? radijums. Tikai paris metru mus ?kira no zirnekla. Ar nesaprotamu skanu vabole pazuda no redzesloka. Bet musu priek?a paradijas jauni. Gar tran?eju uz mums tuvojas tris zirneklveidigie karaviri. Divi no tiem skraidija pa zemi, bet pedejais, tas, kas atradas centra, bija ar visam kepam uzrapies uz tran?ejas malam un bija nolaidis vederu un zokli uz leju. Vini nav tik stulbi. Vin? ir izdomajis, ka mus izvilkt ara.

– Kads viltigs radijums!

Prohorovs man piekrita. Uzlekusi uz celgala, es atklaju uguni. Vabole, kas ar seju meginaja sasniegt tran?ejas dibenu, nokrita, aiz?kersojot mums celu. Acimredzot lode trapija nervu sistema. Prohorovs un vina zeni nogalinaja vel divus. Mes visi skatijamies viens uz otru apstulbu?am acim. Parak daudz notikumu viena stunda.

Mes turpinajam virzities gar tran?ejam vel gandriz pusstundu. Ik pa bridim kaut kur pa labi aiz mums bija dzirdama ?avienu ?aviena. Acimredzot mes bijam krietni priek?a Bapoto un parejiem. Mes vairs neredzejam nekadus kukainus, un liku bija arvien mazak un mazak. Tikai uz gridas bija savadi netirumi, kas sajauku?ies ar zemi.

– Turpat priek?a ir kads zars, tur noteikti ir kads padzilinajums. Ko mes darisim?

– Ejam uz priek?u, kads mulkigs jautajums, tikai jus divi ejiet blakus tran?ejai.

– Ko darit ar zirnekliem?

– Velns, es par viniem visu aizmirsu. Tad mes ejam pa to pa?u celu. Un likuma es iesim pirmais, bet Toms parbaudis caurumu.

– Tas ir labs.

Izskatas, ka Prohorovs megina mani nogalinat. Ja ta ir tikpat dzila un pla?a ka ieeja tehniskajos gaitenos, es esmu miris. Desmit vaboles varetu ietilpt ?ada spilventina. Manas sliktas domas netrauceja virzities uz priek?u. Soli pa solim tuvojos pagriezienam uz nezinamo.

Sergejs un es apstajamies vienlaikus. Vin? paklanijas pie ieejas un devas likuma virziena. Vin? piespieda muguru pie tran?ejas sienas un ievirzija automatiskas ?autenes korpusu nezinamaja eja. Kada bridi Sergeja acis papla?inajas, un vina ?autenes purns saka kusteties. Sagaidijis, kamer Prohorovs sastingst tie?i ieejas priek?a, es uzmanigi ieskatijos eja. Mana biedra reakcija uzreiz kluva skaidra. Samera pla?aja un dzila padzilinajuma guleja milziga vaboles kermenis. Tas vien aiznema visu pieejamo telpu. Izkrau?anas kuga lieluma, mateti melna krasa, apak?a atradas "tankkugis". Es turpinaju bailigi raudzities milza mugura. Atceroties visu, ko par to stastija macibas.

Ja jums nav smago ierocu, jums nav gandriz nekadu izredzu to nogalinat. Varetu meginat detonet ar granatu pie purna vai meginat izveidot caurumu un iemest tur spragstvielu ladinu, tacu viena vieta butu jaieliek gandriz tris magazinas un pec tam trapit ar granatu vai spridzekli. Ne tikai tas, brunuterps vareja iz?aut liesmu struklu divdesmit metru attaluma. Ta bija karstaka neka kosmosa kuga turbinas. Ta pat neatstatu pelnus uz brunam. Federacija bija sakusi razot karstumizturigus nocietinajumus, tacu nebija pietiekami daudz materialu, lai ar kaut ko tadu apgadatu visus karavirus.

Tas bija ka klik?kis galva. Es apsedos uz vienas kajas un ar brivo roku uzsucu nedaudz netirumu. Lidz ?im nebiju uz to skatijies, bet tagad sapratu, ka tie ir pelni. Visur bija jutama deg?anas smaka, daudzviet posteni dega. Tapec mes neko nejutam.

Man galva it ka puta vej?. Es saku berzet pelnus starp pirkstiem. Apzina, ka no karaviriem vairs nav palicis ne minas, bija nomaco?a. Cik daudz viru tur bija? Spriezot pec pelnu daudzuma, vismaz piecdesmit. Acimredzot vini bija cela uz savam pozicijam, kad cisterna izlauzas cauri betona gridai un viena sekunde vinus visus sadedzinaja. Aiz muguras dzirdeju, ka viens no kaujiniekiem vemj. ?kita, ka es nebiju vienigais, kur? saprata, kas ?eit bija noticis. Manu melanholiju partrauca Prohorovs.

– Mes nevaram vienkar?i paiet garam. Ja vin? ir dzivs, mums jamegina nogalinat ?o radijumu.

Es gribeju vinu aizsutit prom. Mums bija tikai kajnieku ieroci un paris granatas katram. Nekas tads, ko parasti neizmantotu, lai nogalinatu ?adu briesmoni. Mes esam tikai cetri, tie?i no treninnometnes. Bet logika man teica, ka vinam bija taisniba. Mes nevaram pat apsvert iespeju atstat to ?eit dzivu. ?ads kukainis varetu viegli parlauzt nometnes sienas, sagraujot pulka aizsardzibu. Tagad vin? praktiski atradas zeme, un bija iespeja uzlekt uz vinu no aug?as vai izklut no tran?ejam un mest granatu tie?i vinam uz galvas. Galvenais ir uzreiz mainit spradziena taimeri. Vismaz ir plans

– Labi, tu ar mani?

– Protams, Toms! Jus, pui?i, piesedziet mus. Es nem?u virsu, bet tu megini pieklut vinam tuvak.

Es piekrito?i pakratiju galvu un atkal ieskatijos aiz stura. Cisterna guleja nekustigi. Nolaizot "moritu" lidz kru?u limenim, es saku uzmanigi virzities uz priek?u. Nolaizoties padzilinajuma, es nostajos tuvu tankkugim. ?eit bija loti maz vietas. Milziga vabole ar savu kermeni aizpildija visu telpu. Man nacas panemt savu ?auteni aiz piedurknes un staigat sanus. Es jutu, ka man pa seju list sviedri. Man strauji niezeja mugura. Mani nervi bija izstiepti lidz galam.....

– Atputies, Toms, vin? ir miris.

– Velni?kiga elle, mana sirds gandriz apstajas!

Es pacelu acis un ieraudziju Sergeja seju. Vin? ar puslidz nepratigu smaidu raudzijas uz bedri virs manis.

– Kads vinam bija noravis galvu, izskatijas, ka tas bija rakete. Bet galvenais, ka vin? aizsedza pa?a izrakto bedri. Tapec kukaini ?eit nebus."

– Labi. Es dodos atpakal.