Elfu piedzīvojums par bēgošo līgavu

– Algaja, kadi ziedi tev ?eit ir? – neskaidri jautaju, skatoties pa logu uz koku, ko pazinu.

– Ak, mums to ir daudz, tos nav iespejams pat saskaitit uzreiz. Un kas? Varbut jus interese kads ipa?s augs?

«Ka es varu jums to izskaidrot,» es nopu?os, piever?ot skatienu kalponei. «Jus varat redzet, ka ?is audums nav no svaigakajiem.» Tapec es nodomaju, kapec gan mes nepameginam tai pie?kirt otru dzivi ar kraso?anas palidzibu.

– Ka ?is? – vina puscukstus iesaucas, aizsedzdama muti ar roku.

– Nu paskaties. «Tie ziedi tur,» es noradu ar roku uz brini?kiga akacijas koka zariem, kas zied indigo krasa. «Tos var izmantot, lai audumiem pie?kirtu zili violetu nokrasu.»

Es jau iedomajos, ka es valka?u ?o lielisko kleitu balle. Bet es joprojam uztraucos par to, vai es nepieversi?u parak daudz uzmanibas, lai izceltos no pula. Tas ir arkartigi gruti. Jus vienmer velaties but skaista un gracioza, bet neizraisit apkartejo skaudibu.

– Nu, jus esat kundze. ?ie ziedi ir indigi, un tos nedrikst aiztikt.

– Viss ir iespejams. Mana pasaule tie aug uz katra stura, turklat dazadas krasas,» es atslabti saku, atceroties patikamo ziedo?a koka aromatu.

– Respektivi, var ne tikai pieskarties, bet ari izmantot glezno?anai? – Aglaja neticigi jautaja.

– Ja. Ejam atri, vel vajag katlinu un paris litrus verdo?a udens,» sapratusi, vina vilka sev lidzi.

Nabaga elfs bija ?okets par notieko?o, un tad tur biju es ar savu akaciju. Tagad vina ka sastingusi statuja staveja ena un ar ieinteresetu skatienu veroja manus pirkstus, ar kuriem es plucu ziedus un saliku groza.

– Pagaidam dro?i vien ie?u uz virtuvi. «Es parupe?os, lai vini mums iedos vietu un kastroli,» satraukti sacija Aglaja, atkapjoties no manis, sanis skatoties uz ziedu grozu.

– Labi, es gandriz pabeidzu. Kur es varu tevi gaidit?

«Es atgriezi?os pec tevis, gaidiet mani ?eit.»

Pec Aglajas aizie?anas es atsaku darbu ar ziedu lasi?anu. Tomer tagad tas bija daudz grutak, jo apak?ejie zari jau bija kaili. Un, lai pukes dabutu augstak, man vajadzeja kaut ka uzkapt vai uzkapt koka. Tas ir tas, ko es izdariju, skrapejot rokas un kajas.

– Vinai! – naca no kaut kurienes virs manas galvas. «Vai jus esat nemirstigs, kapec jus uzkapat koka, turklat indiga koka?»

«Ta tam vajadzetu but,» vina klusi ?naca, turpinot plukt vertigos ziedus.

«Ja jus neparstasiet sabojat koku, es jums par to norau?u ausis,» draudeja nezinamais virietis.

«Cik biedejo?i,» vina izlikas tricedama, par ko sanema jaunu sapju dalu. – Netrauce mani, tu nover? manu uzmanibu. Es jau esmu ievainots tevis del.

– Manis del? – virietis sa?utis kliedza. – Ja, es… Ja, tu… Ja, tu pat zini, kas es esmu.

Vin? neatlaidas, un es sapratu, ka maiga baritona ipa?nieks atrodas kaut kur augstu virs manas galvas – varbut pat uz balkona. Tadejadi vina skatiens nespeja mani pilniba uztvert, bet man bija aizdomas, ka vin? ir gatavs izlemigai ricibai. Skatoties uz savu grozu, es skumji pasmaidiju, saprotot, ka tur nav daudz ziedu, bet tas vismaz bija kaut kas. Tapec, nolecot no koka, atri devos uz durvju pusi. Kur nejau?i uzskreju Aglajai, kura jau tureja rokas manu kleitu.

– Kur? «Es vel neesmu pabeidzis,» man aiz muguras atskaneja balss, liekot kalponei paraustities.

– Ejam, nepievers uzmanibu. Kads neaudzinats puisis tika piekerts.

«Tatad tas ir…» vina iesaka, bet es iegrudu vinu aizmugure, izstumjot pa durvim.

Pec tam klejojam pa virkni gaitenu, lidz nokluvam milziga virtuve, kur valdija ists haoss: katli lidoja gaisa, karotes pa?as maisija katlu saturu, bet galvenais pavars traucas ar saviem ladiniem. Mes, tapat ka peles, slepamies sturi, kur veicam eksperimentu: ielejam ziedus udeni, nogaidijam, lidz tas uzvaras, pec tam kleitu parklajam ar sali, sarullejam stingra virve un nolaidam ?kiduma. Vini lava tam nostaveties vel dazas minutes, pec tam ieguva gai?i zilu audumu ar svitram. Uz ko Aglaja raudzijas ar acimredzamu skepsi.

– Labi, tagad viss ir beidzies. Tagad atliek tikai to izzavet, un viss bus kartiba,» es meginaju vinu parliecinat.

«Jus zinat labak, kundze,» smagi nopu?oties, kalpone paversa skatienu uz mani. «Nac, mums vel ir jasaved tevi kartiba.»

Pec tam, kad mes izgajam no virtuves, mani joprojam fascineja tas, ko es redzeju. Atgriezusies istaba, Aglaja piekara manu slapjo kleitu uz stativa un saka to zavet ar silta gaisa plusmam, kas plust no vinas rokam. Tas bija neparasti, bet taja pa?a laika paredzami ?ai pasaulei. Kad kleita izzuva, mes ieraudzijam gaisigu izstradajumu, kuram cauri plust zilas svitras. Tas bija ideals un lieliski saplust ar maniem vara matiem, kurus mes nolemam vienkar?i saritinat lielos vilnos, lai tie brivi kristu. Ar grimu parak daudz neeksperimentejam, tikai nedaudz uzsveram juras zalas acis un pie?kiram lupam nelielu spidumu.

«Tu esi loti skaista,» Aglaja man apliecinaja, skatoties uz mani aug?a un leja.

– Paldies, tu ari esi loti skaista.

Gataviba iziet ara. Aglaja satvera manu roku un mes devamies ara no istabas. Biju pilna gaidu vakaram, kas solijas but ipa?s. Parvietojoties pa majestatiskajiem gaiteniem un piesaistot citu konkursantu skatienus, jutos lieliski un parliecinati. Gaisiga kleita man viegli ?upojas, atstajot aiz sevis noslepumainas pedas. Visi apkartejie mani pamanija un apbrinoja. Bija patikami but uzmanibas centra, bet es paliku pieticiga un joprojam sava skaistuma. Sasniegusi pa?u zali, Aglaja pek?ni pazuda, atstajot mani vienu.

Ieejot koptelpa, mana priek?a paveras parsteidzo?a aina. Apkart bija daudz kungu, un vini visi bija vienkar?i ideali. Gara auguma, gliti gerbusies, ar unikaliem sejas vaibstiem. Bet galvenokart vinu slaidums bija parsteidzo?s. ?kita, ka jebkura veja elpa varetu vinus aizslaucit no cela, tacu vini kustejas ar neparspejamu graciju un parliecibu. Vini manevreja starp konkursantiem, kuri bija terpu?ies ko?as krasas. Bet, neskatoties uz visiem vinu puliniem, vini bija tikpat tievi ka kavalieri. Ja paskatas uz to virspuseji, tas var ?kist silkes, slaidas un graciozas. Bet, papetot tuvak, vareja redzet haizivim lidzigu sminu, kas ierosinaja domu par silku haizivim.

Smaidot un metot prom stulbas domas, nolemu lauties baudit glazi vina kopa ar nelielu desas tartleti. Bet, tiklidz es pastiepu roku pec vel vienas, man likas, ka blakus atskan pazistama balss. Loti negaidita balss, kas lika man nodrebet lidz pa?iem matu galiem uz kermena, kad ?is balss ipa?nieks ar pirkstiem parbrauca par manu kailo plecu, pieskaroties skrapejumam.

«Ak, kads jus esat nekartibu celejs,» sacija virietis, kuru es nepazistu.

«Piedod,» vina neapmierinati atcirta, pacelusi zodu. – Es tikai plucu ziedus.

«Bet tas ir mans koks,» vin? iebilda, pieejot man tuvak.

«Es nezinaju, tas nav uz ta rakstits.» Tad kapec tadi pazinojumi?

«Tapec, ka jus bojajat kada cita ipa?umu,» sve?inieks sausi atbildeja.

– Ja, Kungs. «Es nopluku paris ziedus, tu nepamodisies,» es skarbi atcirtu un devos taluma, sajutusi uz sevi vina visto?o skatienu.

«Cik nejauks virietis,» pazibeja man galva bridi, kad vini satvera mani aiz rokas un ievilka zales centra. Tiklidz biju pa?a centra, saka skanet viegla muzika, un aborigens mani grieza deja.

– Cilveks! – iekliedzos, meginot vinu atgrust no sevis. Bet kur tas ir, tas piekeras tai ka dele un nelaiz vala. – Vai tu esi kaut ko sajaucis?

«Ne,» vin? isi teica, pacelot mani no gridas.

Tagad es to nevareju lidz galam izpetit, bet gan to, ko redzeju iepriek? un ko tagad jutu sev blakus. Godigi sakot, tas mani uztrauc. Vin? nav tads ka vina brali: parak gar?, attistiti muskuli, kas bija daudzkart labaki par citiem. Un tum?ie mati lika vinam vel vairak izcelties no pula. Tads liels un liels izlutinata elfa prototips.

– Jaunekli, es saprotu, ka tu esi sarugtinats. Bet tas nedod tev tiesibas ta uzvesties ar meiteni,» vina draudigi nomurminaja, lidinadama virs parketa gridas.

«Zini, es tikko nolemu dejot, un tu izradijies mans tuvakais partneris,» virietis atbildeja ar garlaicibu balsi, turpinot mani ?upot.

«Tas neattaisno jusu uzvedibu,» es atbildeju ar izaicinajumu sava balsi, beidzot izdodoties atbrivoties no vazam. «Jums jarespekte otras puses viedoklis, pirms velciet vinu pa istabu.» Nostadot jauno damu sarezgita stavokli.

Es vairs nevareju paciest vina uzvedibu un nolemu uzkapt vinam uz kajas, lai sanemtu atlidzibu par vina netiro uzvedibu. Vin? zvereja un meginaja mani nokert, bet es biju kustiga un paslideju zem vina rokas ka putns zem tilta. Bedzis no vina, es paslepos sava istaba, kuru tik tikko atradu. Tagad es cereju, ka vin? mani tur neatradis. Ka vin? bija tikai parasts viesis balle.

Lai gan viss incidents bija nepatikams, es nogaju smalku robezu starp apnemibu un bailem. Es lepojos ar sevi, ka nepaliku neaktivs un pasargaju sevi, bet taja pa?a laika jutos nemierigs par iespejamam sekam. Man nacas apsesties sava gulta un atviegloti nopusties. Aizmigt atcerejos, ka specigas emocijas, sakoties jaunai dienai, vienmer padodas mieram. Nolemu nepadoties bailem un palikt stipra. Rit es sev apsoliju, ka bu?u patiess savas dzives saimnieks un nekad vairs nelau?u savu pasauli aptum?ot negativiem cilvekiem. Es vairs nebu?u upuris un necie?u aizvainojumu.

4 NODALA

?odien mana pamo?anas bija lena un gruta. Es jutu, ka mans kermenis joprojam nespej atvilkt elpu no piedzivota stresa. Lenam atverot acis, paskatijos apkart un pamaniju, ka uz stenda stav elfa stila kleita. Tas bija maigi zala krasa, un no ta apak?as teceja balts vilciens. Acimredzot ?i bija davana, par kuru es neko nezinaju. Pagriezusi galvu uz saniem, es sastapu Aglajas skatienu. Pec izskata vina bija tikpat dzivesprieciga un energijas pilna ka vienmer, neskatoties uz agro diennakts laiku.