Mani nevar aizvainot! Personīgās drošības skola

– Laba meitene! – Tetis vinu priecigi uzslaveja. – Tu uzskriesi uz ?is dro?ibas salinas, un kas talak?

Katja saka locit pirkstus:

– Es visu izstasti?u cilvekam, kas tur strada, palugsim, lai mani pasarga, un piezvani?u tev vai mammai, lai orientetos, kur es esmu.

– Starp citu, kas ar tavu telefonu un kur ir tava kabatas sirena? Kapec tu uzreiz nesazvaniji mani vai mammu? – Tetis ?oreiz apstajas.

– Es aizmirsu sirenu majas, un telefons speleja starpbridi un izladeja bateriju, – sartedama atzina meitene.

– Tapec mes ar tevi iemacijamies manus un mammas numurus no galvas.

– Ja, es tos joprojam atceros ka reizina?anas tabulu! – Katja sakrustoja labas rokas raditajpirkstu un videjo pirkstu ka zimi, ka vina saka patiesibu, un uzreiz pasmejas. Tetis smejas vinai pakal. Vini atcerejas, ka savulaik transponeja telefona numurus cetriniekos un pec tam rotalajas ar zvani?anu viens otram, uzminot tos kalkulatora vai televizora talvadibas pulti. Viens no cetriniekiem skaneja apmeram ?adi:

Devini, viens, astoni – mes ludzam jus piezvanit.

Tris, astoni, cetri – tetim jabut dzivokli.

Nulle, cetri, cetri, cetri, cetri, nulle – saglabaju pa?kontroli.

Kad tuvojamies ieejai vinu maja, tetis parbaudija durvju sledzeni uz priek?ejam durvim. Tas patie?am bija loti lens un smags, lai aizvertu durvis, kas vareja nonakt iebruceju rokas. Tapec tikai pec tam, kad Katja ienaca dzivokli, tetis mierigi steidzas atpakal uz darbu.

Majas meitene vispirms nolema ieturet pusdienas. Pec visa uztraukuma un skrie?anas kermenim bija nepiecie?ams barojo?s stiprinajums. Domajot par notiku?o, Katja kopa ar kotletem un kartupeliem gandriz vai sutija metala dak?inu sasildities mikrovilnu krasni. Tomer vina laikus atguvas, jo metala priek?metus ar zelta un sudraba rakstiem nekada gadijuma nedrikst likt mikrovilnu krasni!

– Kada ?odien bija diena! – izelpoja meitene.

Vina iznema no mugursomas telefonu un uzlika to ladetaja. Nebija kur steigties: tetis bija ludzis, lai vina neiet uz treninu – nebija neviena, kas vinu aizvestu. Tiklidz viedtalruna ekrans iedegas, vinas personigajos zinojumos iekrita piezime par dro?ibu cela uz skolu un majup.

Katja atvera teva atsutito failu un saka to lasit skali:

– Kliedzot "Ugunsgreks" vai aktivizejot kabatas sirenu (personigo trauksmes sistemu), uzbrukuma vieta ieejas durvis bus redzama un dzirdama. Uzbrucejs nebaidas no jusu kliedziena vai sirenas pukste?anas, bet gan no lieciniekiem un atri aizbegs.

– Nevilcinieties atteikties braukt lifta kopa ar sve?inieku vai vispar doties atpakal ara. Nav svarigi, ka jus taja bridi vertes apkartejie. Pareizie pieaugu?ie, gluzi preteji, uztvers to ka dro?u ricibu un atbalstis jus.

– Neejiet ieeja vieni pec tam, kad esat izgaju?i no ieejas. Nepareizais pieaugu?ais var palikt jus gaidit.

– Tapat ir dro?i izkapt no lifta jebkura stava, ja jutaties neerti. Tas ir jusu personigas robezas un aizsardziba.

Tie?i zemak, apzimets ar izsaukuma zimi, seko atgadinajums par to, kas atnem dro?ibu:

– Klusums vai kliedziens "Palidziba, glabiet mani!". Diemzel uz ?adu saucienu pec palidzibas gandriz neviens neatversies, kas nozime, ka nebus liecinieku, no ka laundaris tik loti baidas.

– "Skati?anas" uz talruni. Jus ?aja bridi nepamanat, kas notiek apkart, un izradat savu uzbudinajumu. Padomajiet par dzivniekiem, kas nereage uz neko un nespej parvietoties, ieraugot lukturi.

– Ari iekap?ana lifta kopa ar sve?inieku palielina jusu risku. Tas nenozime, ka jums vajadzetu baidities no visiem cilvekiem lifta. Galu gala, piemeram, jus nepariet pari celam pie sarkanas gaismas ne tapec, ka katru reizi varetu notikt negadijums, ne. Ir tadi, kas skrien pari brauktuvei pie aizliedzo?a luksofora signala, tacu vini uznemas milzigu risku.

Izlasot visus dro?ibas punktus, Katja nodomaja: tomer ir svarigi un for?i but uzmanigiem! Vina velreiz uzslaveja sevi par to, ka izskreja no iebrauktuves un steidzas pie teta.

Atzimes beigas meitene ieraudzija majasdarba uzdevumu:

"Kopa ar vecakiem izdomajiet, ko atbildet vai ko darit uz sve?a cilveka piedavajumu braukt lifta?"

UZDEVUMS:

Palidziet Katjai izpildit ?o uzdevumu. Kopa ar vecakiem izdomajiet ticamas isas atbildes uz sve?inieka piedavajumu braukt ar liftu un praktizejiet tas sava ieeja. Uzmanieties cela uz skolu un majup!

Pazaudejas

– Es nekad nedomaju, ka ar mani varetu notikt kaut kas tads, ko rada tikai televizijas izmekle?anas reportazas," savu stastu saka mans kaimin? Sanka.

Gandriz katru ritu mes ar vinu satikamies pie izejas no ieejas un kopa devamies uz skolu: vin? ko?laja zinatnes granitu, un es ?o granitu parvertu aizraujo?as zina?anas par OBL un ieliku tas jaunos pratos. Spriezot pec stastu daudzuma – un Sankai katru dienu bija jauni stasti – mana kaimina dzive varijas. Un vin? to nebija izdomajis! ?adu speju atrast piedzivojumu ikdiena vareja tikai apskaust. Tomer man un Sanka vecakiem galvenais bija tas, ka visi vina piedzivojumi beidzas dro?i.

Taja rita, tikko man aiz muguras bija aizskreju?as ieejas durvis, kaimin?, sveicinoties dezurdala, sarikoja intrigu un nolema pats to atklat.

"Viss sakas ar vienkar?u mammas frazi:

– ?odien pec skolas nekavejies klase. Mes ejam uz Hiperparku.

Septinu gadu vecuma man nepatika iepirkties, bet gadijums bija svarigs – jaizvelas davana vecteva dzim?anas diena. Turklat es biju tikai dzirdejusi par lielako iepirk?anas centru musu pilseta, bet nekad iepriek? tur nebiju bijusi. Pirmkart, Hiperparks atradas talu no musu majas, un, otrkart… Otrkart, zinot manu nepatiku pret iepirk?anos, mamma reti kad nema mani lidzi.

Tulit pec skolas, ka tika teikts, mes devamies iepirkties pec davanas.

– Pat pieredzejis izsekotajs ?eit apmalditos! – es satraukti teicu, skatoties uz mirdzo?ajiem bezgaligo aleju limeniem, kas sapluda uz milzigo koku zales centra.

Mamma sava telefona bija atverusi zimolu un nodalu karti:

– ?adu karti ka musu varetu apskaust jebkur? izsekojejs. Seko man, Sanka! Sekojiet ar atvertam acim un neatpalieciet! Sapratat?

– Pienemts izpildei! – Es zinoju un izstiepjos taisna linija.

Mamma pamaja ar roku.

– Vai man nodot tevi aktieriem?

Pec pirma stava un pusotras stundas musu pastaigas uztraukumu nomainija izmisums. Es sapratu, ka ir neticami gruti izveleties davanu cilvekam, kuram, ka vin? pats teica, ir "viss laimei". Galva un kajas man knudinaja, un es sekoju mammai, nepiever?ot uzmanibu spilgtajiem plakatiem vai spido?ajam izkartnem. Un es jau grasijos skumt ka Ivans Carevics no pasakas, bet tad pirma stava alejas vidu mana klejojo?a acs pamanija izkartni: "Automodelu izpardo?ana".

Nogurums pacelas ka roka. Aizmirsusi par noradijumu "tureties lidzi", es pagriezos uz nodalu, kas bija atzimeta ar neona bultinu. Labi, labi, es atcerejos rikojumu, bet nevareju pavelet savai sirdij un kajam – automa?inas bija mana kaisliba. Dzeltenie Lamborghini, sarkanie Ferrari, akvamarina krasas BMW – tie mirk?kinaja man, it ka no puletajiem saniem atstaroties spilgto veikala lukturu gaisma. Es caurskatiju katru modeli lidz automobilu rindas galam un uzreiz nopriecajos: baltais Lincoln limuzins, par kuru biju sapnojusi, nekur nebija atrodams – es biju ieradusies velti. Gatavojos izlekt no veikala, kad pek?ni, pati negribedama, kluvu par liecinieci istam noziegumam: blakus nodala pari alejai divi pusaudzi izrava kadam virietim no kabatas mobilo telefonu. Precizak, viens no lidzdalibniekiem izlikas, ka izvelas preci, bet, tiklidz darbs bija paveikts, noziedznieki ar garlaikotu skatienu kopa devas uz izeju.

Nikolajs Petrovics, pazistamais apkaimes policists, biezi brinijas par manu erglaino redzi. Viss tapec, ka es jau no talienes vareju pamanit svarigas detalas un pat parkapeju autovaditaju numurus. Un tepat caur iepirk?anas rindas platumu un diviem stikliem es fikseju zadzibas faktu.

Es to esmu fiksejis, bet ko man darit talak? Kliegt "zagli!"? Lidz bridim, kad es izsauk?u palidzibu, zagli bus paspeju?i aizbegt. Tik liela tirdzniecibas centra, starp puli, kas steidzas dazados virzienos, to bija viegli izdarit.

Es nolemu sekot lidzi iebrucejiem un izdomat ricibas planu pa celam. Mana gadijuma liels cilveku skaits ari bija man par labu. Kur? no pula pieverstu uzmanibu septinus gadus vecam zenam?

Pusaudzi pat nedomaja par beg?anu no Hiperparka. Domaju, ka ar telefonu viniem bija par maz. Vini velejas kaut ko citu, ko varetu panemt rokas. Viens no viniem bija gar?, ar cepuri, kas bija nolaista virs acim. Otrs bija zemaks, uzbazigs, ar garu malu. Zagli izlikas, ka vini vienkar?i pastaigajas un sarunajas, aplukojot veikalu skatlogus. Ak, ja! Mes zinam ?o tipu! Patiesiba vini lukojas pec potencialajiem upuriem. Vismaz ta teikts izmekle?anas zinojumos.

Es sekoju viniem pakal, sekojot lidzi, piecpadsmit veikaliem. Ne mazak. Un es jau grasijos priecaties, ka kludijos savos pienemumos, kad noziedznieku paris iegriezas elektronisko precu nodala.

Uzmanigi nostajoties rinda ar mati un vinas meitu, kas ienaca taja pa?a veikala, man izdevas tikt garam apsargam. Vinu varetu ieintereset vientul? septingadnieks, kas staiga viens pats.